Latvijā ne reti izpaužas bērnišķīgā kreisuma slimība demokrātijā, kad, iespējams, valsts iekšējā un ārējā tēla labad, arī dabas resursu izzagšanu saucam par normatīvo aktu neievērošanu. Bet Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pat no Saeimas tribīnes to sauca tieši, atklāti un nepārprotami — par zagšanu!

Ievērojot mūsu priekšgājēju tiešumu, arī LMA minētajā pasākumā par to runās atklāti — par mūsu valsts dabas resursu — zivju izzagšanu! Arī par katastrofālo situāciju, kāda vides aizsardzības sistēmas restrukturizācijas rezultātā ir radīta, kad zivju resursu izzagšana kuru katru brīdi kļūs praktiski nekontrolējama! Valsts vides inspektoru skaita ļoti krasa samazināšana, kontroles sektoru likvidēšana, tam loģiski sekojoša sabiedrisko inspektoru skaita samazināšanās, pašvaldību faktiska bezdarbība savu administratīvo teritoriju zivju resursu aizsardzībā (ar retiem izņēmumiem)... Kopumā tas ir radījis vispārēju zivju sargu pesimismu, it sevišķi sabiedrisko inspektoru un viņu sabiedrisko palīgu vidū, kuri arvien vairāk sāk apšaubīt sava brīvprātīgā darba jēgu.

2256+796+12400=15452. Tāds ir aptuvens ezeru, ūdenskrātuvju un upju skaits Latvijā (attiecīgā secībā). Izdalot šo skaitli ar 31 (tāds savukārt ir pašreiz pārpalikušo valsts iekšējo ūdeņu valsts vides inspektoru skaits), iegūsim skaitli 498,45. Tik daudz kontrolei no 2010. gada nu "pienākas" vienam(!) valsts vides inspektoram! Vai tas nav absurds? Vai tas nav inspektoru cilvēcisko pašcieņu pazemojošs fakts? Vai tas nav apkaunojoši Latvijai, kurai pasaulē vienīgajai taču ir unikāls dabas un vides aizsardzības kodekss — latvju dainas par dabu?

Augstāk minētā pašradītā situācija nav nekāds jauns izaicinājums Latvijai, bet gan izšķiršanās. Ar visām no tā izrietošām sekām. Kas par to ir/būs atbildīgs? Kāpēc vides aizsardzība nav viena no Latvijas valsts prioritātēm? Vai vides aizsardzība patiešām traucē attīstīties valsts ekonomikai un uzņēmējdarbībai, vai tikai atsevišķu uzņēmēju intereses? Vai pašvaldībām deleģētās tiesības pārvaldīt zivju resursus savu administratīvo teritoriju ūdenstilpēs ietver arī tādu jēdzienu kā zivju resursu aizsardzība vai tikai to izmantošanu?

Kas Latvijā atbild par pašvaldību pilnvaroto personu zivju resursu aizsardzībai uzskaiti (cik un kur tādas vispār ir?), darbības pārzināšanu, novērtēšanu un koordinēšanu? Vai Latvijā ir izstrādāta ūdens objektu apsaimniekošanas koncepcija, noteikti mērķi un principi? Vai Latvijā ūdeņi vispār tiek apsaimniekoti?
Kas un kā par to ir atbildīgs? Vai ir izmērāmas negatīvās sekas, kuras nesaimnieciskas rīcības rezultātā iekšējos ūdeņos Latvija nodara Baltijas jūrai?

Šie un daudzi citi jautājumi prasa nekavējošu praktisku risinājumu, uz ko LMA pirmām kārtām vērš valsts likumdevējas varas uzmanību!

Pasākuma dalībniekiem būs iespēja: uzklausīt vides ministra un akciju "Lašiem būt!" un "Dzīvais ūdens" patrona Raimonda Vējoņa, Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes vadības, valsts vides un sabiedrisko inspektoru domas par Latvijas zivju resursu aizsardzības un ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanas perspektīvām, "dzīvā veidā" satikt un aprunāties ar valsts vides un sabiedriskajiem inspektoriem, iepazīties ar gandrīz nezināmo — inspektoru darba ikdienu, kontroles reidu rezultātiem, redzēt uz ekrāna daudzus reidu un LMA vides izglītojošo pasākumu foto mirkļus, apskatīt un "pataustīt" nelikumīgos zivju ieguves rīkus un piedalīties to iznīcināšanā, uzzināt, kas draud par zivju zagšanu un resursiem nodarīto kaitējumu, piedalīties improvizētā maluzvejnieku aizturēšanā, noskatīties LMA videofilmu "Melnās zvīņas. Latvija 2008".

Īpaši aicinām piedalīties arī Valsts prezidentu, Saeimas deputātus un pašvaldību pārstāvjus.