Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Arvien vairāk izvēlas netradicionālos medijus

Saskaņā ar Eirobarometra datiem 2017. gada nogalē drukātajiem laikrakstiem Latvijā uzticējās 41% aptaujāto, radio — 60%, televīzijai —  59%, bet internetam — 35%. Tikai 21% Latvijas iedzīvotāju uzticējās sociālās tīklošanās vietnēm.

SKDS dati norāda, ka uzticēšanās līmenim ir tendence mazināties. Daļēji šajā procesā  “palīdzējuši” tie politiķi un viņu atbalstītāji, kuri netīkamo jautājumu uzdevējus mēdz saukt par “nopirktiem” — tādus pārmetumus biežāk izpelnās tieši ietekmīgākie mediji. Tā ir ērta nostāja, un tās lietotāji parasti tiek cauri bez konkrētu pierādījumu sniegšanas. Tomēr ir pamatīga atšķirība starp politiskām simpātijām, kuras ir iespējams saskatīt ikviena medija darbā, un žurnālistikas pamata principu pārkāpšanu, kas ir smags apvainojums. Cilvēku uzticēšanos medijiem ietekmē arī plašākas pārmaiņas mediju vidē, tradicionālie mediji ir zaudējuši savu nosacīto lomu  publiskās telpas kontrolēšanā, jo viņu atbalstītās dienaskārtības komentē, papildina, apšauba desmiti un simti citu balsu dažādās paralēlās platformās — politiķi un politiskās organizācijas, interešu grupu pārstāvji, pilsoniskie aktīvisti un visdažādāko motīvu vadīti alternatīvie mediji.

Uzticēšanās masu medijiem pamatā ir atkarīga no mediju veidoto ziņu, interviju un reportāžu kvalitātes, mediju ekonomiskās situācijas, kas ļauj ieguldīt kvalitatīvā žurnālistikā, kā arī no mediju spējas būt neatkarīgiem. Uzticēšanās atkarīga arī no pašiem mediju patērētājiem, viņu spējas atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku no safabricētām manipulācijām, kā arī pieprasījuma pēc kvalitātes. Portāls “Delfi”, veidojot materiālu “Uzticēšanās un mediji”, aptaujā  noskaidrojis, kuriem žurnālistiem un medijiem Latvijā uzticas visvairāk. Tā ir Latvijas Televīzija, tai seko Latvijas Radio, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, žurnāls “IR”. Visbiežāk nosauktie žurnālisti ir Aidis Tomsons (Latvijas Radio), Olga Dragiļeva (Latvijas Televīzija), Ina Strazdiņa (Latvijas Radio), Māris Zanders, Indra Sprance un Pauls Raudseps (žurnāls “IR”), Arnis Krauze (Latvijas Radio un citu mediju žurnālists), Filips Lastovskis (“Delfi”) un citi.
“Staburags” jautāja arī vietējiem cilvēkiem, kuru darbs ikdienā saistīts ar informācijas apriti — kuriem medijiem un žurnālistiem uzticaties?

Leons Līdums, Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs
— Ikdienā uzticos pamatzīmoliem, piemēram, “Delfiem”, ko ērti lasīt un lietot mobilajā ierīcē un planšetē. Ziņu aģentūra LETA man ir maksimālās objektivitātes ziņu avots, uzticos arī vietējam laikrak­stam “Staburags”, jo domāju, ka, esot uz vietas, atspoguļojot pašvaldību darbu un notikumus, nevarat atļauties ziņas “feikot”.

Man sociālajā tīklā “Facebook” ir izveidota sava laika līnija, kurā parādās jaunākā informācija, paļaujos uz intuīciju, kurām ziņām varu, kurām nevaru ticēt. Twitterī sekoju viedokļu līderiem Latvijā un pasaulē, tas man palīdz izprast pirmavotu ziņas, analizēt tās, sekoju līdzi politiķu viedokļiem. Ikdienā uzticos Latvijas Televīzijas un citu kanālu analītiskajiem raidījumiem, televīzijā vakaros skatos arī tradicionālās ziņas — LNT vai “Panorāmu”.

Kādu brīdi man bijusi iespēja redzēt lielās politikas “virtuvi”, tāpēc zinu, kā informāciju var “piefrizēt” — daudz ko politiskajā vidē pasniedz tā, lai sabiedriskajā telpā izskatītos labāk, lai ziņa būtu tīkamāka skatītājam un klausītājam, kaut gan patiesībā zem tās var slēpties ne tikai glaimojošas un sabiedrībai pieņemamas lietas. Šobrīd ir tāds laikmets, kad informācijas apjoms un tās aprite ir milzīga. Ir jābūt iekšējai intuīcijai un dzīves pieredzei, lai no tā visa izlobītu patiesību. Gandrīz vienmēr pārņem sajūta — jā, uzticos ziņu avotam, jā, zinu, ka informācija ir patiesa, bet vienmēr paliek kripatiņa šaubu un neticības, vai tā ir vienīgā, objektīvā un īstā patiesība. Kas vienam labs, tas otram nepieņemams, tāpat arī ar mediju patērētājiem — katram ir sava uztveres prizma, dzīves pieredze un izglītības līmenis. Vieni gaida tikai skandalozas ziņas, citi notikumus analizē dziļāk. Mediji, kas mūsdienās orientētos tikai uz dziļāku notikumu analīzi, datiem, zaudētu savu auditoriju, jo daļa to vienkārši nesapratīs, tas nebūs populāri. Pieliekot kādu intrigu vai ziņas sakāpinājumu, tas piesaista uzmanību!

Radio klausos, lielākoties braucot automašīnā, tas ir ērti un pie stūres nav aizliegts. Izmantoju arī “podcast” piedāvātās iespējas, kad radio raidījumus var lejuplādēt un klausīties sev pieņemamā laikā, varu tos pieslēgt arī automašīnā. Tas ir tikpat ērti kā lietot interaktīvo televīziju, lietoju arī internetradio. Uzticos Latvijas Radio saturam, man tas šķiet objektīvs, klausos ziņas, “apaļo” stundu ziņas, pārējās radio stacijas tendētas vairāk izklaidei un atpūtai.

Zane Romanova, Aizkraukles Interešu izglītības centra vadītāja
— Darbavietā vairāk lasu oficiālo informāciju — no ministrijām, pašvaldībām un iestādēm, domāju, nav pamata tām neuzticēties. Lasot izvērtēju jebkuru informāciju, nezināmu nosaukumu portāliem internetā netērēju laiku, nelasu tos. Lielākoties ikdienā informāciju iegūstu internetā, sekoju līdzi arī analītiskajiem raidījumiem televīzijā. Objektīvs, manuprāt, ir raidījums “Nekā personīga”, kas liek padomāt par valsts mēroga norisēm. Vienmēr izlasu arī “Staburagu” — līdz šim man nav bijis pamata apšaubīt tajā publicēto informāciju. Reizēm ir tā, ka pārzinu lietas no deputāta viedokļa, bet redzu, kā žurnālists tās ir uztvēris un atspoguļojis, izdaru secinājumus. Apzinos, ka arī žurnālists ir cilvēks, kurš informāciju kaut kādā brīdī izlaiž caur savu personisko prizmu — kādu pašvaldības pieņemto lēmumu skata plašāk, vērtējot, vai tas ir ieguvums vai zaudējums sabiedrībā, tas nav tikai sausu faktu atspoguļojums. Radio klausos, braucot automašīnā, tas vairāk ir izklaidei un atpūtai.

Jana Uzulniece, mācību centra “Buts”Aizkraukles filiāles vadītāja
— Lielākoties informāciju iegūstu internetā, katru dienu lasu ziņu portālus, ja iznāk laiks, vakaros  noskatos LNT vai TV3 ziņas. Vienu avotu internetā, ko apmeklēju visbiežāk, nevaru nosaukt, jo tādi ir vairāki.  Darba vajadzībām esmu aktīva “Facebook” lietotāja, “piesekoju” portālam Delfi un TVnet, tāpēc vienmēr uzzinu jaunumus, kas aktuāls šajā brīdī, īpaši tos nemeklējot. Radio klausos, tikai braucot, lielākoties — radio SWH, Latvijas Radio un radio “Tev”, reizēm iznāk noklausīties arī ziņas.  “Facebookā” esmu ievērojusi viltus ziņu izplatītājus, redzu, ja kāds ar tām ir dalījies, nemaz nelasu, pāršķiru pāri. Publiskā telpa ļoti piesātināta ar ziņām, kurām ir kliedzoši virsraksti, bet, atverot tās, satura nav nekāda, pilns ar reklāmām. Tas, ko lasu, atkarīgs no tā brīža vajadzībām, aktualitātēm un interesēm, nav tik būtiski, kas rak­stu vai materiālu veidojis, man svarīgi atrast vajadzīgo informāciju. Kad vien ir pieejams, labprāt pāršķirstu arī vietējo laikrakstu “Staburags”, uzskatu, ka tajā ir interesantas sadaļas, aptverts ne tikai Aizkraukles novads un notikumi, bet arī kaimiņu novadi, objektīvi tiek atspoguļotas visas aktualitātes.

Publikācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem sadarbībā ar Latvijas Žurnālistu asociāciju.

"Staburaga" projektu raksti