Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jaunais Aizkrauklē strādājošais ķirurgs: “Rīgas Stradiņa universitāte ir kā rūpnīca, kas gatavo ārstus Eiropai"

Ļoti garas rindas pie ārstiem speciālistiem, speciālistu trūkums, jo īpaši lauku reģionos, ir Latvijas problēma ne pirmo gadu. Lai arī augstākās mācību iestādes sagatavo jaunos medicīnas speciālistus, paradoksāli, bet ārstu Latvijā trūkst. Pat maksājot bargu naudu, vizītē pie speciālista var tikt pēc vairāku mēnešu gaidīšanas.

Medicīnas speciālistus Latvijā sagatavo Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) un Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultāte. LU ik gadu uzņem aptuveni 200 jaunu studentu. RSU saņemto pieteikumu skaits pagājušā gada 1. septembrī bija 4857. Universitātē vidēji mācās 8670 studenti, no kuriem 2100 ir ārzemnieki.
RSU dekāne Ilze Grope stāsta, ka 2016. gadā tikai četriem studentiem bija līgumi ar reģionālajām slimnīcām par darba attiecībām pēc rezidentūras beigām. 2018. gadā jau 127 jaunie ārsti bija noslēguši līgumu ar reģionālajām ārstniecības iestādēm.

Par iemesliem šādam optimismam viņa nosauc darba apstākļus, kas reģionos nebūt nav sliktāki kā Rīgā, dažkārt pat labāki. Pateicoties piemaksām, reģionos esot arī lielākas algas. Pašvaldības un ārstniecības iestādes reģionos jaunajiem speciālistiem piedāvā dzīvojamo platību, vietu bērnudārzā, kā arī mēdz piedāvāt darbu jaunā ārsta ģimenes locekļiem.

Piemēri Latvijā rāda, ka pašvaldības apmaksā studijas jauniešiem, kuri izvēlējušies studēt medicīnu, vienlaikus nosakot, ka, piemēram, Alūksnes pašvaldības atbalstītajiem studentiem pēc mācību beigām vismaz pieci gadi jānostrādā Alūk­snes slimnīcā.

Augstskola kā rūpnīca
Kāda ir situācija Aizkraukles pusē? Aizkraukles medicīnas centrā (AMC) šobrīd strādā divi jaunie speciālisti — ķirurgi Jānis Pāvulāns un Ruslans Kovaļenko (28). Ar Ruslanu tikos klātienē AMC steidzamās medicīniskās palīdzības punktā, kur viņam bija dežūra.

Ruslans dzimis Jūrmalā, studējis RSU, ieguvis ārsta diplomu un šobrīd ir ķirurģijas rezidents. Pamata rezidentūras vieta ir Gaiļezera jeb Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, bet strādā arī Cēsu slimnīcā un Aizkrauklē. Lielāko nedēļas daļu pavada Rīgā, četras diennakts dežūras ir Aiz­krauklē.

Par savu izvēli viņš saka — vidusskolas laikā patika apziņa, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Stājoties universitātē, bijis liels konkurss, kuru izturēja. “Tālāk atpakaļceļa nebija. Protams, šeit runa ir par rezidentūru, kas ir valsts finansēta. Ir iespēja pašam maksāt par rezidentūras laiku. Vācijā rezidentūra nozīmē strādāt un saņemt vēl apmācību apakšspecialitātēs, piemēram, endoskopijā, sonogrāfijā. Papildus rezidentūras iestāde apmaksā zinātnisko darbu, konferenču apmeklējumu, kas citādi izmaksātu ap tūkstoš eiro.

Tā kā ar 650 eiro mēnesī 30 gadu vecumā cilvēks Latvijā izdzīvot nevar, jāmeklē, kur piestrādāt — reģionu slimnīcās vai privātajā sektorā. Es izvēlējos strādāt reģionā. Cēsīs varu praktizēties operējot.’’

Vai tiešām Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā atplestām rokām gaida jaunos speciālistus no Latvijas? Ruslans saka: “RSU ir kā rūpnīca, kas gatavo ārstus Eiropai. Universitātē par maksu mācās vairāk ārzemju studentu nekā Latvijas, diezgan ticami, ka viņi pēc studijām atgriezīsies savā zemē. No manas studiju grupas pēc 6. kursa puse aizbrauca no Latvijas un tagad ir ļoti priecīgi. Pārējie vēl pacīnīsies Latvijā — pamācīsies valodu, sakārtos dokumentus, bet nākotnes plāns ir līdzīgs. Tāda sistēma valstī izveidota. Ja reiz esi sācis strādāt rezidentūrā Latvijā, tad pusceļā vairs nevari pārdomāt, pēkšņi izlemt, ka nevēlies būt ārsts. Man būs 35 gadi, kad beidzot varēšu sākt domāt par normālas ģimenes izveidi. Man sirdsapziņa neatļāva pamest Latviju. Tā vietā iesniedzu dokumentus rezidentūrā divās vietās — anestezioloģijā un ķirurģijā ar domu, ka nekur tāpat netikšu un tad ar tīru sirdsapziņu varēšu aizbraukt no Latvijas. Tomēr mani pieņēma abās vietās, un nācās vēl izvēlēties. Konkurss uz rezidentūras vietām ir, piemēram, augusta sākumā RSU rezidentūras iestājpārbaudījumos uz astoņām vietām ķirurģijā bija 17 pretendentu.’’

Kāda ir situācija ar Latvijā praktizējošajiem ārstiem — viņu ir par maz? Ruslans teic, ka liela daļa strādā divas un vairāk slodžu, tajā skaitā viņš šobrīd ir tā aizņemts darbos, ka mājās ir labi ja trīs naktis nedēļā. Pašlaik Veselības ministrija strādā pie likuma grozījumiem, kas paredz pieļaut tikai vienu slodzi. Ja ko tādu pieņems, tas nozīmēs, ka reģioni vispār paliks bez ārstiem. Pārsvarā gadījumu vairāk nekā vienu slodzi strādā, lai nopelnītu labāku algu. Ja to pašu varētu saņemt, strādājot vienā vietā ar vienu slodzi, pārējo laiku veltītu ģimenei, sev, vaļaspriekiem. Noteikti ne darbam. Lielā slodze darbā ir pamats runām par izdegšanas sindromu ārstiem. Ziemā man mēnesī bija 450 darba stundas — viena slodze ir tikai 160 stundas.”

Salīdzinot rezidentūrā maksāto algu Latvijā un Vācijā, starpība ir 4,5 reizes, kā arī apmaksāta piedalīšanās konferencēs, kas savukārt ir ap 1200 eiro par vienu pasākumu.

Pēc gada uz Zviedriju
Aizkraukliete Līva Poriete mācās RSU 5. kursā. Viņas studijas nodrošina Vītolu fonds, konkrēti Viļņa Plūmes stipendija. Jautāta, kāpēc izvēlēta medicīna, viņa saka: “Kopš brīža, kad iestājos augstskolā, daudz ir mainījies, esmu saskārusies ar reālo situāciju, domas mainījušās. Mani interesē zinātne, kā arī apziņa, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Šībrīža sajūtas ir — pēc 6. kursa došos uz ārzemēm, konkrēti uz Zviedriju. Līva teic, ka vēlas iegūt ārzemju pieredzi un Latvijā plāno atgriezties. Viņas profesionālās intereses saistās ar radioloģiju.

Par jauniešu mazo interesi strādāt reģionos Latvijā viņa teic, ka studiju laikā, kas ir salīdzinoši ilgs, rodas pieradums pie Rīgas, pilsētas vides. Nereti rodas arī attiecības, ir pastāvīga darba vieta. Kāpēc lai to visu pamestu? Atalgojums gan reģionu slimnīcās mēdz būt labāks nekā Rīgā. Tomēr no Līvas kursa viena daļa gatavojas jau rudenī nokārtot nepieciešamos testus, lai dotos uz Lielbritāniju, citi plāno braukt uz Vāciju. Dzirdēts, ka no citiem kursiem jaunieši mērķē uz Norvēģiju. Viens no iemesliem, kuru min Līva, ir rezidentūras vietu skaits, kas šobrīd nav plašs. Otrkārt, kuru gan varētu apmierināt apstāklis, ka studentam pašam jāmaksā par rezidentūru. Kurš grib iet uz darbu un vēl pats no savas kabatas maksāt pat šo iespēju? Vai studijas Vītolu fonda paspārnē nenosaka pienākumu kādu laiku pēc augstskolas pavadīt, strādājot Latvijā? Topošā mediķe teic, ka galvenais nosacījums ir labas sekmes. Izvēli par rezidentūras un darba vietas izvēli tā neietekmē.

Situācija kļūst nopietna
Vai Aizkraukles reģionā ir nepieciešamība pēc jauniem speciālistiem medicīnā? Ja ir, ko pašvaldības var viņiem piedāvāt?
Dzintra Krišjāne, SIA “Aizkraukles slimnīca” valdes priekšsēdētāja, teic, ka situācija AMC ne ar ko neatšķiras no citām ārstniecības iestādēm Latvijā. Nepieciešami jauni speciālisti, lai arī pašlaik daudzmaz ar personālu ir nodrošināti. Tomēr starp ārstiem daudzi ir pensijas vecumā un laikus jādomā par nākotni. Perspektīvā būs nepieciešams ķirurgs. Pašlaik gan novada pašvaldībai ir līgums ar jauno speciālistu Jāni Pāvulānu, kas paredz, pēc rezidentūras beigām viņš strādās AMC. Tāpat nepieciešams arī ginekologs, jo pašreizējā situācijā veidojas garas rindas. Liels pieprasījums ir pēc kardiologa, kuram Aizkrauklē pieņemšana ir tikai reizi mēnesī.
Par jaunajiem speciālistiem, kurus sagatavo RSU, Dzintra Krišjāne saka: “Viņiem ir labas svešvalodu zināšanas, izglītība ir atzīta Eiropā, un viņi ir perspektīvi cilvēki ar labām karjeras izaugsmes iespējām. Protams, darba atalgojums ārzemēs ir cits, bet nevar piekrist, ka lielajās reģionu slimnīcās būtu sliktāki apstākļi kā citviet Eiropā.

Slimnīcas Rīgā dažās nozarēs, piemēram, invazīvajā kardioloģijā, ir vienas no vadošajām Eiropā, un uz Latviju brauc mācīties no ārzemēm. Piemēram, daudz studentu brauc no Vācijas iegūt medicīnisko izglītību, un tas nozīmē, ka viņi atzīst sasniedzamo izglītības līmeni Latvijā par pietiekami labu. Neredzu iemeslu, kāpēc noniecināt pašmāju iespējas. Ja arī atalgojums būtu Eiropas līmenī, tad noteikti nebūtu, par ko sūdzēties.”

Andris Ambainis, Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja vietnieks, teic, ka pagaidām akūtas nepieciešamības pēc medicīnas personāla nav. Tiesa, novadā likvidējās viena ģimenes ārsta prakse, bet ne no ārstiem, nedz pacientiem šāda rakstura sūdzības nav saņemtas. Līdz šim novadā strādāja četri ģimenes ārsti. Likvidētās prakses pacientus sadalīja palikušie trīs. Tā kā iedzīvotāju skaits novadā arī ir mazāks nekā agrāk, daļa pagastos dzīvojošo ir ar savu transportu, tad veselības aprūpes situācija novadā joprojām ir nepieciešamajā līmenī, pakalpojumi ir pieejami.

Kokneses novada domes priekšsēdētāja Daiņa Vingra teiktais sasaucas ar Pļaviņa novada pārstāvju teikto. Pašreiz situācija ir laba, Koknesē ir trīs ārstu prakses, kā arī viena Bebru un Iršu pagastā. Arī šajā novadā bija situācija, kad viena no ārstēm devās pensijā un izsludināja konkursu jaunam speciālistam. Konkurss bija sekmīgs, un pagaidām problēmu nav. Visas trīs ārstu prakses izvietotas vienuviet domes administrācijas ēkas pirmajā stāvā. Nepieciešamības gadījumā ārsti viens otru var aizvietot. Pašvaldība nodrošina arī visu ikdienā nepieciešamo — ūdens apgādi, kanalizāciju, apkuri. “Protams, ja kāds no jauna vēlētos atvērt savu prakses vietu, tas būtu sarežģīti, piemēram, iegādāties vai īrēt dzīvokli, aprīkot un iekārtot to. Nepieciešamības gadījumā pašvaldība varētu piedāvāt dzīvojamo platību. Ja situācija kļūtu problemātiska, nāktos domāt, kādu “pīrāgu” varam piedāvāt.”

Atšķirīga situācija ir Daugavas kreisajā krastā. Jaunjelgavas novada domes izpilddirektors Uldis Albiņš teic, ka novadā šobrīd strādā četri ģimenes ārsti un pērn piesaistīta gados jauna fizioterapeite. Viņai pašvaldība piešķīrusi dzīvojamo platību. Turpretī divas no ģimenes ārstēm jau kādu laiku ir pensijas vecumā. Ja viņas izlemtu pamest aktīvo darbību, situācija veselības aprūpē kļūtu draudīga. Pašlaik nav speciālistu, kas nāktu vietā. Kopumā valstī situācija ar ģimenes ārstiem ir problemātiska, cik zināms, jaunieši, kas izvēlas studēt medicīnu, pievēršas kādai konkrētai nozarei izzināt to padziļināti.

Līdzīgi kā Jaunjelgavas novadā, situācija ar ģimenes ārstiem ir draudīga arī Neretas novadā. Šobrīd tur darbojas divas ārstu prakses — Neretā un Mazzalvē, kurās pieņem arī Pilskalnes un Zalves pagastu pacientus. Neretas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Miezītis teic, ka novadā tā vēl nav akūta problēma, bet par to tuvākajā laikā būs jārunā. Salīdzinoši nesen savu ārsta praksi slēdza ilggadējs ģimenes ārsts Neretas pagastā, atlikušo divu vecums ir ap 50 gadiem. Nesen par iespēju  praktizēt Neretā izteikusi ārste no kaimiņu novada Lones pagasta.

Uzziņa
Rezidentūra ir akreditēta profesionālās izglītības programma noteiktas ārsta specialitātes iegūšanai. Rezidentūras programmās uzņem personas, kuras ir sekmīgi apguvušas sešus gadus ilgu medicīnas studiju programmu un ieguvušas ārsta grādu.  Rezidentūras programma ietver attiecīgajai ārsta specialitātei nepieciešamo teorētisko zināšanu un praktisko iemaņu apguvi un pilnveidošanu. Rezidentūras programmas realizē augstskolas (Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Universitāte).

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Staburaga" projektu raksti