Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kāpēc Jaunjelgavas mērs Guntis Libeks atkal kandidē uz Saeimu?

Turpinām mūsu lasītājus iepazīstināt ar 13. Saeimas deputātu kandidātiem, kas startē vēlēšanās Zemgales vēlēšanu apgabalā no Aizkraukles reģiona, kā arī vērtēt partiju programmas. Šoreiz tuvplānā Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” un partiju apvienību “Jaunā Vienotība” deputātu kandidāti.

Nacionālo apvienību “Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” 13. Saeimas vēlēšanās no Aizkraukles reģiona pārstāv divi kandidāti. Viens no pieredzējušākajiem starp viņiem ir Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks. Iepriekš viņš jau vairākas reizes kandidējis Saeimā no dažādiem politiskajiem spēkiem — 6. Saeimas vēlēšanās kā Latvijas Tautas frontes pārstāvis, 7. Saeimā jau no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, tāpat kā 9. Saeimā, bet uz 10. Saeimu startēja no partijas “Vienotība”, bet tā arī ne reizi nebija ievēlēts. Tagad viņš pārstāv nacionāļu partijas sarakstu, un šim politiskajam spēkam atkal pievienojies šogad pavasarī, pametot “Vienotību”.

Pēc izglītības Libeka kungs ir ārsts, 1982. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu, bet jau vairākus gadus ārstniecību nomainījis pret darbu pašvaldībā. Vispirms darbojies Aizkraukles rajona padomē un tagad jau otro sasaukumu vada Jaunjelgavas novada domi. Pēc ziņām deklarācijā, viņam ir zemes īpašumi Pļaviņu novada Klintaines pagastā, vairāki Koknesē, viens Jaunjelgavas novada Secē un Līvānu novada Turku pagastā, bet no transportlīdzekļiem — 1994. gada izlaiduma Audi. Viņa dzīvesvieta norādīta Kokneses novadā.

Guntis Libeks ir Latvijas Pašvaldību savienības Veselības un sociālo jautājumu komitejas vadītājs, kā arī viens no tiem Zemgales pašvaldību vadītājiem, kurš nebaidās publiski paust atšķirīgus un nereti pārdrošus uzskatus. Viņa vadītā dome oficiālā vēstulē paudusi atbalstu Katalonijas brīvības centieniem, par ko saņēma daudz kritikas, arī no valdības.

— Kāpēc atkal kandidējat uz Saeimu?
— Ņemot vērā manu dzīves un darba pieredzi, domāju, varu būt vērtīgs Saeimas darbā. Turklāt man ir ambīcijas, ko vēlētos izdarīt.
— Ko konkrēti?
— Galvenokārt jau tā ir lauku attīstība, kas saistīta ar izglītības jomu, ceļiem, uzņēmējdarbību. Jādomā, kā piesaistīt jaunus cilvēkus laukiem, tāpēc jāveido un jāievieš programmas, lai viņus atbalstītu vispirms jau ar tiem resursiem, kas mums ir, piemēram, piešķirot zemi vai radot izdevīgākus nosacījumus būvniecībai. Vēl viens būtisks jautājums ir demogrāfija, kas principā ir visas attīstības pamatu pamats, jo citādi visām pārējām reformām nav jēgas. Tā gan ir problēma visā valstī, tāpēc jārisina kompleksi. Vēl viena sāpīga tēma jo­projām ir ceļi, kas vietām ir katastrofāli, bet pie tiem taču dzīvo cilvēki.
— Vai ir pavērtēts, kā cilvēku ikdienu vai novada attīstību ietekmējis pārbūvētais ceļš no Aizkraukles uz Jēkabpili? Ir kaut kas mainījies?
— Protams, attīstība notiek, un iedzīvotājiem tas kļuvis ērts ikdienas gaitās. Nav jau arī tā, ka valstī ceļu uzlabošanā nekas nenotiek. Lēnām un pamazām viss sakārtojas, bet ir vietas, kur tas nepieciešams nekavējoties. Šobrīd mums ļoti sāpīgs jautājums ir Viesītes ceļš uz Sunāksti. Pagaidām gan šķiet, ka tas bezcerīgi nolikts malā. Ir vēl tādas vietējas un lokālas lietas, ko gribētu iekustināt. Visam jābūt kopumā — nebūs labu ceļu, cilvēkiem konkrētā vieta vairs nešķitīs pievilcīga, un tā pamazām izzudīs ar visu to, kas tur vēl palicis, ieskaitot skolu. Domāju, valstī nav jādomā tikai par lielākiem attīstības centriem, bet jāļauj dzīvot arī laukiem, mazpilsētām un pagastiem. Tam jābūt konkrētai programmai un mērķ­tiecīgam darbam.
— Ko jums devusi politiskā spēka maiņa?
— Savulaik paliela grupa aizgājām no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Tas bija pārdomāts lēmums, jo jutām, ka dažu personīgās intereses stāvēja augstāk par kopīgajiem darbiem un mērķiem. Atšķirīgais viedoklis vispār netika ņemts vērā. Tagad nostāja organizācijā ir pavisam citādāka. Tā ir demokrātiska organizācija, citi cilvēki un cits mikroklimats. Turklāt apvienības vadība nav atrauta no pārējiem biedriem, kā tas bija “Vienotībā”, kur, esot mazākumā, bija divas iespējas — stāvēt malā vai iet projām. “Vienotībā” es biju mazākumā, īpaši jautājumā par izglītību, tāpēc nevarēju tur palikt. Man šī joma ir svarīga, un ir vēlme šajā jautājumā mainīt uzstādījumus gan apvienības programmā, gan citu biedru uzskatos. Ceru, ka man tas izdosies, jo domubiedri ir.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Staburaga" projektu raksti