Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latvijas mediju vide. Attīstība un izaicinājumi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina projektu, kurā risina mediju vidē aktuālo un nozīmīgo. Vēl aizvien meklējam atbildes uz jautājumiem, ko sabiedrība gaida no medija? Kāpēc uzticas vai neuzticas medijiem? Vai pamana un atšķir ētisku no neētiskas žurnālistikas? Ir daudz jautājumu, kas jāuzdod atkal un atkal, jo, mainoties sabiedrībai, mainās atbildes. Šīs diskusijas ir svarīgas gan mediju profesionāļiem, gan sabiedrībai, lai pieaugtu gan savstarpējā sapratne, gan uzticība, gan kvalitāte un atbildība satura veidošanā un lietošanā. Mēs esam izvēlējušies dzīvot demokrātiskā valstī, un bez kvalitatīviem medijiem tāda nav iespējama.

Kritērijs ētikai — kādu labumu medijs dod sabiedrībai

Skaidrīte Lasmane intervijā: žurnālisti nosaka kultūru, lai piešķirtu visam saprātīgu jēgu

Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane ir Latvijas Žurnālistu asociācijas izvirzītā Latvijas Mediju ētikas padomes locekle. Skaidrīte Lasmane profesionālo mūžu ir veltījusi ētikas pētījumiem, arī komunikācijas ētikai. Līdz ar to, runājot par mediju ētiku, viņas viedoklis ir nozīmīgs. Tāpēc aicinājām profesori uz sarunu par svarīgākajiem mediju ētikas jautājumiem.

— Ir nodibināta Latvijas Mediju ētikas padome, un jūs esat padomes locekle. Kāds vērtējums par padomes darbu? Kā tas ietekmēs situāciju medijētikas jomā?
— Vienmēr esmu teikusi — man ļoti negribas, ka ētikas padome ir sodīšanai, bet tā  pašlaik sanāk. Tomēr nav tik ļauni. Izskatīts jau pāris sūdzību. Pati esmu padomē un varu virzīt arī pozitīvas lietas, iedvesmot, atgādināt. Mediju ētikas padomei jāatgādina mediju atbildība, godīgums. Tieši atbildība pret auditoriju. 
Daudziem medijiem aktuāls ir izdzīvošanas jautājums un komerc­intereses. Lai izdzīvotu, kaut kas jādara, lai piesaistītu auditoriju, līdz ar to bieži vien ir tā, kā ir. Saka — jāņem vērā auditorijas pieprasījums. Bet auditorijas pieprasījums ir ļoti dažāds. Tad kuras auditorijas pieprasījums ir svarīgs?
Diskutēju ar kaimiņieni par vienu no mediju stereotipiem, ka jaunais prezidents nemāk sarunāties ar tautu. Bet tautai jāprot sarunāties ar prezidentu. Tautai ir jāizglītojas, lai saprastu, ko saka Levits. Prezidentam nav jārunā “vieglajā valodā”. Un te arī ir mediju loma — ar performanci likt auditorijai domāt dziļāk, citādi. Medijiem ir jāskatās plašāk.
— Jūs savulaik esat uzdevusi jautājumu — kā panākt, lai ētika ir atslēgvārds komunikācijas profesionāļu domāšanā? Vai par ētiku mediji domā vairāk, mazāk?
— Kvantitatīvi ētiku izmērīt nevar. Tas, ko mēs parasti mācām studentiem, ir elementāras lietas — prasījums pēc precizitātes, arī sabiedrībā nozīmīgu lietu pārzināšana. Galvenais ētikā ir kvalitatīva žurnālistika. Žurnālistikas kvalitāte ir gandrīz sinonīms ētikai. Ja nav izglītības kvalitātes, nav žurnālistikas kvalitātes, arī tur ir savas sakarības.
No žurnālistikas funkciju viedokļa ir jautājums — cik tās ir šauras vai plašas. Jārunā ne tikai no precizitātes viedokļa, interesantuma, sabiedriski nozīmīgas tematikas viedokļa. Parasti mēs saucam trīs funkcijas — izglītojošā, informējošā un izklaidējošā. Pašlaik visvairāk redzam informējošo funkciju, kur žurnālistam ir jābūt objektīvam. Es šo vārdu sen esmu svītrojusi no sava repertuāra. Domāju, ka mūsdienās, kad mediju vara ir tik acīmredzama un milzīga, varbūt jāpārskata arī šīs funkcijas, žurnālistikas jēdziens jāpaplašina. Būtībā žurnālisti veido mediju kultūru. Tā patlaban ir dominējošā. Mediji ir galvenais, no kā iegūst ne tikai informāciju, bet arī nozīmi, jēgu un vērtējumu. Mediji nosaka kultūru, tāpēc mediju atbildība ir milzīga, to tikai parasti neuzsver.
— Mediju vide pēdējos gados ir ļoti mainījusies. Kuras pašlaik ir mediju ētikas nozīmīgākās problēmas?
— Arī mediju pieprasījums ir mainījies. Televīzija atstāta vecākajai paaudzei, jaunie vairāk ietekmējas no interneta medijiem. Tas ir milzīgs apvērsums — digitālā revolūcija. Arī tur ir ētikas nosacījumi. Tas, ko visu laiku saka, bet grūti īstenot, — atbildēt par to, ko tu dari. Tāpēc jau ir prasījums, ka arī interneta medijos ir vajadzīga kvalitatīva, profesionāla žurnālistika.
Bet viss atkarīgs no pieprasījuma. Es nezinu, vai ētika ir daudz pieprasīta sabiedrībā, jaunatnē. Tagad pieprasa vieglumu, izklaidi. Sabiedrībai nepatīk nopietnas, sarežģītas lietas. Un tas būtu ētiski, ja tiešām sabiedrībai ļoti svarīgus jautājumus pasniegtu skaistā, interesantā performances līmenī. Nevis garlaicīgi, vienaldzīgi, nevis objektīvi, bet kvalitatīvi. Lai rezultāts būtu ētisks. Tas nozīmē, ka cilvēka darbībai, dzīvei, devumam valstij, Eiropai, pasaulei būtu kāds liels svars un jēga, nevis viss tikai sev — savai ērtībai, labumam, izklaidei.
Kultūra prasa, lai piešķirtu visam kaut kādu saprātīgu jēgu. Ja mediji ir galvenie kultūras veidotāji, tad viņu atbildība ir šīs saprātīgās jēgas piedāvāšana.
— Tātad, ja auditorija vēlas vieglumu, mēs to dodam?
— Lai kaut ko ietekmētu, svarīgi ir temati, ko izvēlas. Domāju, ka radio ir ārkārtīgi daudz ierēdņu informācijas. Nebaidos no šī vārda un nepārspīlēju. No rītiem kādi tik ierēdņi tur runā, es nevaru pat nosaukt visus tos amatus. Manuprāt, par maziem, nenozīmīgiem jautājumiem. Piemēram, par medicīnu ir daudz tematu un ierēdņu. Mums nevajadzētu to visu zināt. Ir tik daudz sīku jautājumu, piemēram, par zāļu iegādi. Uz veselu cilvēku vispār tas neattiecas. Ir viena ļoti maza sabiedrības daļa, kurai adresē tēmu par valsts apmaksāto zāļu kārtību.  Nav brīnums, ka jaunatne to bieži neklausās.
No ētikas viedokļa mans galvenais iebildums būtu pret šo ierēdniecības informēšanas lavīnu. Ļoti maz ir refleksijas, pārdomu raidījumu, jo arī par mākslu bieži vien vairāk ir informācijas, nevis patiešām diskusiju par to, kādas ir galvenās tendences.
Ja tematika ir ļoti vienveidīga, kas skar mazu auditorijas daļiņu, tad es nedomāju, ka tā ir kvalitatīva žurnālistika.
Piemēram, Dombura raidījumus “Delfos” var klausīties ar baudu. Tur ir asums, pozīcija. Liekas, ļoti jārevidē arī izglītībā prasītais — informēt objektīvi, dot faktus. Ja medijs ir kultūras veidotājs, tad tam ir daudz dziļākas funkcijas. Es diezgan regulāri klausos BBC, un tur par katru informāciju ir komentārs, komentē profesionāļi. 
— Runāju ar raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” autoru Gunti Bojāru, kurš atzina, ka mēdz balansēt “uz ētikas robežas”. Kā vērtējat jūs?
— Ja ir labums auditorijai, tad esmu pret sīkumainām iebildēm. Ja žurnālists nav drosmīgs, ne viss izdosies. Un es te nedomāju tikai pētniecisko žurnālistiku, kas atklāj korupciju, ko ļoti labi dara “de facto”, “Nekā personīga”. “Aizliegtais paņēmiens” ir viens no atšķirīgiem raidījumiem, kas palielina daudzveidību. Nav ko sūdzēties par ētikas pārkāpumiem, ja ir rezultāts. Piemēram, par “Gan Bei”, “Tokija” — ļoti daudz atklāja. “Aizliegtais paņēmiens” atsvaidzina televīzijas rituālu — tik pierastu.
Kultūrā ļoti svarīgi ir savām acīm redzēt ko jaunu, kam ir jāpiešķir nozīme. “Aizliegtais paņēmiens” redz savām acīm. Bojāram ir divi lieli uzdevumi. Arī diskusija trešdienā ir viņam. Un tur jābūt pārcilvēkam, lai izdarītu kvalitatīvi abus darbus.
— Kādi ir ētiskas žurnālistikas kritēriji? Vai sabiedrība atšķir ētisku no neētiskas žurnālistikas?
— Par ko es pēdējā laikā daudz esmu uzstājusies un kur saskatu ļoti dziļus ētikas pārkāpumus, tā bija intervija LTV ar Jāni Zuzānu. Kā viens žurnālists var reklamēt, nebaidos šī vārda, azartspēļu īpašnieku?! Kā žurnālists var tik nekritiski runāt par lietām, saistītām ar azartspēlēm Latvijā?!
Kāpēc žurnālisti tik maz runā par to, ka Latvijā pārmērīgi lieto alkoholu, kas arī saistīts ar azartspēlēm? Šodien dzirdēju ziņas, kur sekoja nebanku aizdevēju reklāma — un tagad man katru rītu vajadzēs desmit reizes klausīties par šo nebanku aizdevēju. Parunājiet ar taksometru šoferiem, ko viņi stāsta! Ne jau pārtikai aizņemas, un ne jau nabagi. Aizņemas azartspēļu spēlētāji, kad visa nauda ir nospēlēta. Šie ir tie jautājumi, ko žurnālisti tik maz cilā.
Piemēram, tagad samazinās alkoholam cenu konkurences ar Igauniju dēļ — vai tā nav tuvredzība, kāpēc žurnālisti par to nekliedz skaļi, ka tas vairos alkoholismu? Un tā nav viena ierēdņa lieta, bet visas sabiedrības milzīga sociāla trauma un nejēdzība. Kāpēc par to tik maz runā? Saprotu, ka vieglāk ir izlasīt relīzi, atsaukt ierēdni, kurš atskaitīsies, ka bija medijā. Visiem izdevīgi. Bet sabiedrība no tā neiegūs. Mans galvenais kritērijs ētikai ir — kādu labumu medijs dod sabiedrībai. Vairāk man neko nevajag.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild Latvijas  Žurnālistu asociācija.

20190704-1205-maf-gaisais-002.jpg

"Staburaga" projektu raksti