Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mazāk zināmi, bet arī garšīgi ir korintes, kizils jeb ēdamais grimonis, sausserdis, aktinīdija un bārbele

Gandrīz katrā piemājas dārziņā, mazā vai lielā, tiek audzēts kāds augļaugs, visbiežāk tās ir ābeles, arī bumbieres, ķirši, zemenes, un šos augus pazīst gan bērni, gan pieaugušie. Lai gan Latvijas klimats ir piemērots vairāku vērtīgu augļkoku, riekstaugu vai ogulāju sugām, tomēr par dažu ēdamo augu esamību ir piemirsts.

Ir dažādi iemesli šo augu retākai izmantošanai — nav izstrādātas audzēšanas tehnoloģijas, to audzēšana ir darbietilpīga, mazs komercpotenciāls, augi nav pilnībā izpētīti, kā arī nav izveidots pielāgoto šķirņu vienots apraksts. Pie šādiem augiem pieder pīlādži, korintes, bārbeles, aktinīdijas, citronliānas, plūškoki, persiki, aprikozes, ēdamie sausserži, kizils, ziemeļu kaulene u. c. Šos augļaugus komerciāliem o raža nav stabila, savukārt mazdārziņu saimniekiem trūkst informācijas par šo augu audzēšanu un vērtīgajām uzturvielām. Taču tie var būt gan krāšņs akcents dārzā, gan papildinājums ēdienu galdam turpat no piemājas dārziņa.

Parastais pīlādzis

Viens no retāk audzētajiem ir parastais pīlādzis, saukts arī par meža puceni vai sērmūksli. Visbiežāk savvaļā sa­stopamos pīlādžus saista ar rūgtu un sīvu garšu, bet šāds uzskats ir maldīgs. Selekcijā iegūtas vairākas ēdamas šķirnes, kuru augļos ir maz miecvielu, attiecīgi tiem nepiemīt raksturīgā sīvā garša.

Pīlādzis ir trīs līdz 15 metrus augsts koks vai krūms ar gludu, pelēku mizu, savvaļā aug mežā. Ziedi balti un ar izteiktu smaržu, kas ne visiem patīk. Augļi parasti sarkanoranži, bet krāsa var variēt no tumši sarkanas līdz pat dzelten­oranžai. Atkarībā no šķirnes augļi nogatavojas septembrī, oktobrī.

Pīlādži ir salīdzinoši mazprasīgi, aug jebkura tipa augsnē, spēj paciest arī pārmitras augsnes, tomēr labākai ražai nepieciešama ar humusu bagāta augsne un saulaina augšanas telpa. Augi ir pašneauglīgi vai daļēji pašauglīgi, kas nozīmē — lai tie apputeksnētos un būtu raža, nepieciešams stādīt vairākas šķirnes blakus.

Augļos nozīmīgā daudzumā ir askorbīnskābe, dzintarskābe, karotionoīdi, retinols, fenolu grupas savienojumi, pektīnvielas, var būt arī tanīni, tomēr svarīgi atcerēties, ka sastāvs variē starp šķirnēm.

Korinte

Lielākoties korintes savvaļā aug Kanādā un ASV ziemeļaustrumu daļā. Eiropā kā dārzbēglis izplatījusies vārpainā korinte, šī suga arī visbiežāk sastopama Latvijas mežos. Augļainākās un ražīgākās šķirnes nāk no alkšņlapu korintes selekcionētām kultūršķirnēm.
Korintes ir četrus līdz astoņus metrus augsts krūms. Ziedi balti, zied maijā. Augļi nogatavojas jūlijā, augustā, lodveida, astoņu milimetru diametrā, zilganmelni vai tumši sarkani ar apsarmi. Satur dažādu vitamīnu, minerālvielu un antioksidantu savienojumus, kā arī bagāti ar mangānu un riboflavonoīdu, bet jāuzmanās, lai šos savienojumus neuzņemtu par daudz.

Ēdamais sausserdis

Sausserži ir viena no jaunākajām augļaugu kultūrām. Kopumā zināms ap 200 to sugu, lielāko daļu izmanto dekoratīviem nolūkiem, ir arī indīgas sugas, un tikai dažas ir ēdamas. Savvaļā sausserži aug vēsā klimatā un ir ļoti ziemcietīgi. Latvijā tiem kaitē atkušņainās ziemas, ilgstošs atkusnis var ierosināt ziedēšanu, bet pēc tam uznākušais sals iznīcinās ziedus.
Sausserži ir lēnaudzīgi, nelieli (0,8—2,5 metri) krūmi. Labāk aug irdenā un drenētā augsnē. Nepieciešama saulaina stādīšanas vieta. Labāk stādīt septembrī vai oktobrī. Tie ir svešaputes augi, kas nozīmē — lai iegūtu ražu, jāstāda vismaz divi dažādu šķirņu krūmi. Turklāt ne visas šķirnes savā starpā ir saderīgas.

Sausseržu ogas ienākas jūnijā, tām ir iegarena, neregulāra forma un zilgana krāsa ar apsarmi (kā mellenes), arī pēc garšas atgādina mellenes vai zilenes. Ogas satur daudz kālija un nātrija, tajās ir salīdzinoši daudz dzelzs, fosfora un kalcija. Daudz C vitamīna, arī B2, B6, B9, P, PP.

Kizils jeb ēdamais grimonis

Savvaļā izplatīts Ukrainā un Rietumeiropā. Četrus līdz sešus metrus augsts krūms vai koks. Zied aprīlī, ziedi sakārtoti čemuros, sīki un dzelteni. Augļi eliptiski, koši sarkani, ienākas septembrī, oktobrī, bagāti ar vitamīniem, organiskajām skābēm, tanīniem, antibiotiskas iedarbības savienojumiem.
Vislabāk aug vieglā, caurlaidīgā augsnē. Pacieš noēnojumu, tomēr nevar stādīt vietā, kur ilgstoši uzkrājas mitrums. Kizils parasti ir pašneauglīgs, tāpēc nepieciešamas stādīt divas trīs ģenētiski atšķirīgas šķirnes kopā. Latvijas klimatam vispiemērotākās ir tās, kas nākušas no Ukrainas un Krievijas.

Aktinīdija jeb kivi
Aktinīdijas savvaļā ir izplatītas Āzijā. Pasaulē visvairāk kultivē Actinidia deliciosa sugu jeb kivi, savukārt Latvijā — ziemcietīgākas sugas, galvenokārt parasto (Mandžūrijas) aktinīdiju. Augļi ir mazāki, tādēļ tos dēvē par ziemeļu kivi, bet garšas dēļ — par ķīniešu ērkšķogām.
Aktinīdijas ir vasarzaļš vīteņ­augs, kas sasniedz piecu līdz 15 metru augstumu. Augļi satur daudz C vitamīna, cukuru — fruktozi, glikozi. Lai audzētu, nepieciešamas mitras, auglīgas augsnes ar neitrālu reakciju. Neizturīgas pret sausumu, tāpat bīstamas ir pavasara salnas. Augam nepieciešams nodrošināt balstu, labi aug ap upenēm. Lai aktinīdija ražotu, dažām to sugām nepieciešams blakus stādīt divus augus — sievišķo un vīrišķo, turklāt vīrišķo eksemplāru lapojums ir izteikti krāsains un dekoratīvs.

Bārbele

Galvenokārt bārbeļu sugas izmanto dekoratīvo īpašību dēļ vai farmācijā, tomēr pastāv arī ēdamo augļu sugas. Latvijas klimatā vienīgā bārbeļu suga, kurai ir ēdamas ogas, ir parastā jeb Eiropas bārbele. Aug kā krūms līdz četru metru augstumā. Ogas ienākas augustā, septembrī, sarkanoranžas, iegareni ovālas. Bārbeļu ogām ir augsts C vitamīna saturs, satur arī P vit­amīnu, karotīnu. Parasto bārbeļu veģetatīvās daļas izmanto medicīnā. Bārbeles vislabāk aug saulainā, caurlaidīgā augsnē. Pacieš sausumu, bet nepatīk ilgstošs mitrums.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu

"Staburaga" projektu raksti