Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Medijs vai mediju izstrādājums?

Latvijas Žurnālistu asociācija sadarbībā ar vairākiem reģionālajiem medijiem, kā arī ar aģentūru LETA ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu realizē projektu, kura laikā centīsimies noskaidrot, kas ir laba žurnālistika un kā to atšķirt no sēnalām un klajiem meliem. Bet, lai noskaidrotu žurnālistikas kvalitātes, vispirms pievērsīsimies mediju kritikai.

Kas ir mediju kritika, kāpēc tā ir nozīmīga visai sabiedrībai, tai skaitā pašiem žurnālistiem, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne, sociālo zinātņu doktore Anda Rožukalne.

Mediju ietekmi par maz apzināmies
Latvijā līdz šim praktiski nav tāda formāta, kurā regulāri tiek runāts par mediju saturu, un tam ir sekas, — atzīst A. Rožukalne. 
— Ja nav regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem nav skaidrs, kā un ko vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, ka portālos ir drukas kļūdas, vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu vai dzeltenu saturu. Un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvu mediju. Bet nav skaidru kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte arī dažādu līmeņu medijos.

Zinātniski to sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanās ne tikai par pašu saturu, sākot ar ziņām un beidzot ar filmām vai seriāliem, nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga ietekme ir medijiem uz viņu ikdienas dzīvi. Mēs visu laiku dzīvojam mediju piepildītā realitātē. Piemēram, mēs uztraucamies par ceļu vai gaisa kvalitāti, bet mediju kvalitāte mūs ietekmē vismaz tādā pašā, ja ne vēl lielākā mērā. Informācijas apjoms, ko saņemam, ir tiešām milzīgs. Mēs diezgan ilgi varētu skaitīt visus lēmumus un visas tās dzīves jomas, kas ir atkarīgas no mediju dotās informācijas. Tāpēc mediju kritika mūsdienās tiek skatīta plašāk.

Vārds “kritika” šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Svarīgi ir saprast arī pozitīvās puses vai kādu labo ieguldījumu. Sabiedrībai svarīgi ir uzzināt to, ko īsti neviens bez pētījumiem nezina par to, kā mediji mūs ietekmē, jo mēs to neredzam un mums ir dažādi priekšstati un mīti. Diemžēl arī publisko un politisko lēmumu ziņā redzam mitoloģiju, piemēram, par mediju auditorijām, par to, cik lielā mērā mediju lietotāji spēj atšķirt melīgu informāciju, dezinformāciju vai citas grupas, kā atšķiras vai varbūt neatšķiras krievvalodīgā auditorija no latviski runājošās? Visi šie svarīgie jautājumi, par kuriem tiek pieņemti politiski lēmumi, balstās uz kaut kādām izglītības drupatām un, iespējams, tuviem cilvēkiem vai kolēģiem, kas izsaka viedokļus. Tomēr ir svarīga mediju kritika, kas ir vērsta uz profesionālo vidi.

Faktiski Latvijā mums — mediju profesionāļiem — nav vides, kur mēs varētu runāt par savām problēmām.

— Kā šis tukšums tiek aizpildīts citās valstīs?
— Varat atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni, kur būs izeja uz dažādām apakštēmām. Ja tas tiešām ir ietekmīgs medijs, ieraudzīsiet sadaļu, kas visbiežāk tā arī saucas — “Mediji”, varbūt “Radio un televīzija” un “Sociālie mediji”. Piemēram, “The Guardian”, BBC, “New York Times”, “Newyorker” ārkārtīgi detalizēti un regulāri ir ne tikai teksta formāti, bet arī īsi videoblogi katru dienu. Austrālijas sabiedriskajā medijā ABC katru dienu pēc ziņām ir īss video­blogs, kurā viens autors analizē visus tās dienas medijus. Tiek analizēti, piemēram, visi vāki vai lappuses ietekmīgiem medijiem, kad ir noticis kāds liels notikums, tostarp Tramps ticies ar Ziemeļkorejas vadītāju vai Merkele ir pārvēlēta, vai notikusi kāda dabas katastrofa. Tiek salīdzināts, kā tas tiek atspoguļots un ko tas nozīmē.
Mediju kritika palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi ietekmes faktori, un tas var būt gan teksts, gan audio, gan vizuālais noformējums, fotogrāfijas, karikatūras, gan ‘‘memes” (ilus­tra-
tīvi pielāgotas fotogrāfijas — red.). Ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu, tad no tā satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram, varbūt saproti attēlu, bet neizproti, kāpēc tas tā ir. Šī valoda nav vienkārša, tā ir mainīga, un tam ir saistība ar to, kāpēc mediji vispār ir vajadzīgi cilvēkiem. No savas pieredzes varu teikt, ja jūs to pajautātu cilvēkiem, 9 no 10 teiktu, ka tikai izklaidei. Tas arī ir viens no maldiem, jo, protams, cilvēki grib izklaidēties, bet līdz ar to mēs paši nemanām citus ceļus, kā mediji mūs ietekmē.
Turpinot par to, kā tas ir citās valstīs, tas, kā pietrūkst, un Latvijā šajā ziņā ir pilnīgs tukšums, ir komerciāli ietekmētās informācijas analīze. Pārsvarā tā būtu komercreklāma un arī sabiedrisko attiecību joma. Latvijā vispār netiek analizēta tās kvalitāte. Redzam ļoti daudz stereotipu kaut vai aktuālajās reklāmas kampaņās. Piemēram, mani pārsteidza tas, ka viens no lielākajiem telekomunikācijas jomas reklāmdevējiem izplatīja reklāmu, kas balstās atbaidošos stereotipos par bērnu un vecāku attiecībām ar sociālajiem medijiem. Tur tiek parādīts, cik vecāki ir atpalikuši un, kad sāk izmantot sociālos medijus, izraisa dusmas un riebumu savos pusaugu bērnos. Visi dati rāda, ka šie vecāki sociālos medijus lieto gandrīz kopš bērnu dzimšanas. Skaidrs, ka reklāmai vajadzīgs kāds iedomāts konflikts, bet tas, ka tiek noniecinātas konkrētas sabiedrības grupas, svarīgas vērtības un notiek zināšanu profanācija… Domāju, ka reklāmas radītāji bijuši vairāk norūpējušies, ka tikai viņi neizskatās nepietiekami stilīgi, un tāpēc uztaisījuši šādas lietas. Patiesībā viņi nav paskatījušies brīvi pieejamus datus par to, kāds ir sociālo mediju lietojums Latvijā.

Par naudas ietekmi medijos
Konkurences cīņā par iespējām sniegt operatīvu informāciju vai gūt peļņu, nereti cieš mediju satura kvalitāte. Rodas diskusijas par to, kurš no kura tad īsti ir atkarīgs un, kaut cilvēki it kā atzīst, ka mediju brīvība ir svarīga, tajā pašā laikā pētījumi liecina, ka šis faktors ne vienmēr tiek ņemts vērā vai izprasts.
— Mediju vide ir mainīga. Tajā notiek daudzas interesantas, aizraujošas lietas, bet, ja tas netiek skaidrots un nav pašrefleksijas par to, kāpēc mēs to darām un kāpēc vispār kādam par to ir jāinteresējas, tad rodas sajūta, ka, jā, mums ir dažādi mediji un reizēm žurnālisti izdara lielu darbu politiķu, amatpersonu vietā un ārkārtīgi pašaizliedzīgi strādā, bet kopumā ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem neviens nerunā vai nespēj runāt. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mediju redaktori stāstītu, ko viņi grib izdarīt un ko viņi īstenībā var. Šis virziens, ko sauc par jauno objektivitāti, nozīmē, ka žurnālisti un arī redaktori regulāri sarunājas ar savu auditoriju par to, kāpēc mēs to darām, nevis vienkārši “re, kur ir mūsu foršais raidījums, raksts, spožā intervija vai modes sesija”. Tas arī ir viens no mediju formātiem, ja mēs izstāstām, kāpēc mēs to darījām un ko tas dos. Tā arī ir daļa no mediju kritikas. Tas arī palīdzētu sabiedrībai labāk saprast gan katra medija valodu, gan iespējamo ietekmi.
— Runājot par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, jūsuprāt, būtu jāveic tās kvalitātes analīze?
— Tajā noteikti jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kas skaidrotu, atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, mani un droši vien katru, kas vēlas izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās, interesē reklāmistu un politiskās komunikāciju meistaru atbildes uz jautājumiem, ko jūs darāt, kad klients liek manipulēt, ja jūs redzat, ka jūsu darbs var sabiedrībai ilgākā laikā nodarīt kaitējumu.
Otra grupa ir klienti. Šīs nozares ir atkarīgas no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidū zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir gatavi maksāt par sociāli bezatbildīgu produktu. Apbrīnoju “Re: Baltica” cīņu pret viltus ziņu portāliem. Arī pati esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no autotirgotājiem, ne mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem reklāmdevējiem, kāpēc saviem mediju plānotājiem uzdod likt reklāmas un barot šos viltus ziņu portālus.

Tie būtu pētnieki, tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez pētījumiem.

Atbildības saldā nasta
Pieredze un sarunas liecina, ka medijos strādājošie nereti ir paškritiski un ļoti labi apzinās, kur un kā kļūdījušies. Bieži iemesls ir kāda resursa trūkums, to skaitā laika vai līdzekļu. Tāpat  auditorija mēdz būt pārlieku kritiska un prasīga — uzstāj, lai žurnālists ar publikāciju atrisinātu visas problēmas, — novērojusi A. Rožukalne.

— Ir spiediens visu laiku būt veiksmīgiem, un tas nozīmē būt spožiem, oriģināliem, aizraujošiem, arī nepazaudēt auditoriju. Taču tai ir kaut kādas robežas, vismaz no cilvēku skaita un teritorijas viedokļa. Viņi ir paškritiski un norūpējušies par to, kādā veidā un vai vispār pastāvēt.

Tas, ka nav šādu publisku formātu (kur diskutēt), arī mainās. Ik pa laikam notiek individuāla vai organizēta komunikācija sociālajos tīklos, medijos — var ātri atbildēt uz jautājumiem vai uzklausīt cilvēku domas. Jautājums, cik ļoti tas tiek ņemts vērā, jo arī ne vienmēr tie kritizētāji saliek kopā mediju uzdevumus ar savu patiku vai nepatiku vai tā brīža pārdomām vai emocijām. Piemēram, ir izstāstīta viena stāsta daļa, un tiek pieprasīts, lai žurnālists visas problēmas vienā rakstā vai raidījumā atrisina, kas absolūti nav iespējams, to var izdarīt ilgākā laikā.

Ik pa laikam notiek mediju pētījumi, piemēram, kāds ir saturs, cik tas ir daudzveidīgs, kāds ir plurālisms, jo cilvēkiem ir būtiski redzēt viedokļu daudzveidību, cik pilnvērtīgi atspoguļotas kādas problēmas. Žurnālisti gan šos pētījumus īpaši neņem vērā, bet tā ir globāla problēma. Tā ir pašaizsardzība. Ja tas profesionālis ir ārkārtīgi dinamiskā vidē strādājis, un, kā zināms, žurnālisti ir vieni no tiem, kas pastāvīgi ir uz pārstrādāšanās robežas, viņi uzskata, ka neviens neizprot situāciju tik dziļi kā pats profesionālis.
— Runājot par kritiku, paškritiku u. tml., tas viss kaut kādā mērā nonāk līdz atbildībai par saražoto produktu, mediju saturu. Kā šobrīd izpaužas mediju atbildība un vai vispār izpaužas?
— Problēma ir tā, ka, ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un atbildīgumu, tad nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, pašaizliedzīgi, profesionāli žurnālisti un mediji un ir tādi, ko akadēmiski sauc par instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda rokās un kādiem mērķiem tiek imitēts medija darbs. Tāpēc īsā atbilde būs —  situācijas ir ļoti dažādas.
Atbildības līmenis ir ļoti dažāds, bet, kamēr mums nav skaidrības par kritērijiem, protams, atbilstoši mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi nevar izdarīt, un reizēm paslavējam, vai pie katra sīkuma visus nokritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstais komercializācijas līmenis. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa lēmumu nav par labu atbildībai, bet izdzīvošanai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina. Pārējie varbūt nav tik svarīgi.

Pētījumi — reklām­devēju interesēs
Latvijā pētījumu par mediju problemātiku ir maz un attiecīgi maz zināms par to, kā tiek ietekmēta auditorija. Lielākoties tiek operēts ar dažādiem pieņēmumiem un stereotipiem.
— Es un vēl daži kolēģi ik pa laikam tiekam aicināti piedalīties starptautiskos pētījumos Eiropas Savienībā, kuros katrs pārstāvam un dodam datus par savu valsti. Piemēram, ir liels projekts par digitālajiem medijiem, arī par mediju plurālismu, bet nav par tādiem dziļiem jautājumiem. Piemēram, Tartu Universitātei bija ļoti interesants pētījums par minoritāšu mediju auditorijām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ vai nu izmanto vietējo mediju saturu, vai nē. Latvijā mēs joprojām dzīvojam kaut kādos stereotipos par cilvēkiem, kuru smadzenes ir aizpūstas Kremļa virzienā vai kuri ir tik stagnātiski, ka iesprūduši pirms 10 gadiem varenās Krievijas televīzijās, kuru skatīšanās patiesībā samazinās, par ko liecina arī mums pieejamie dati. Tartu Universitātes pētījumā ir ļoti detalizēti dati. Kad šos pētniekus satiekam kādā konferencē, viņi saka, cik slikti, ka mums Latvijā nav šāda pētījuma, jo tad varētu datus salīdzināt, jo mums ar Igauniju ir līdzīgas problēmas.
Arī tagad, piemēram, Eiropas Savienībā ir ļoti interesanti dati par populistu ietekmi, kas visus uztrauc. Viens ir tas, ka mēs dažreiz smejamies vai priecājamies par dažādiem komunikācijas brīnumiem, ko radījuši populistiski politiķi, un nostājamies kaut kādās radikālās, polarizētās pozīcijās pret viņiem, bet neviens nezina atbildi uz jautājumu, kas būs pēc tam. Tāpat ir pētījumi par dezinformāciju. Latvijā ir veiktas aptaujas, kas liecina, ka cilvēki ir par to norūpējušies, bet reālo ietekmi mēs nezinām. Tāpēc, ka politiskajā ziņā pētījumi sociālajās zinātnēs, kas ietver arī mediju pētījumus, nav bijuši būtiski un aktuāli, mums šo datu nav.
— Šie visi fenomeni ir diezgan sarežģīti.
— Jāatzīst, ka man pašai kļūst arvien grūtāk izsekot dažādām niansēm, pastāvīgi lasīt un meklēt atbildes uz jautājumiem, bet nekas cits neatliek. Cilvēku nezināšana ir ļoti dziļa. Pati esmu sastapusies ar profesionāļiem, kuri neatšķir informācijas meklēšanas platformas no sociālajiem medijiem vai vispār neatšķir sociālo mediju īpatnības, specifiku, lai gan tas pieder pie viņu darba. Sociālo mediju menedžments un satura producētāji un vadītāji būtībā ir jaunas profesijas, tām ir mazāk nekā desmit gadu, bet šajā jomā strādā ļoti daudz cilvēku. Viņu darba kvalitāti, ētiku, dažādus formātus sabiedrība vispār nemana, bet nemitīgi patērē rezultātu. Tur ir viss iespējamais, sākot ar nevalstisko organizāciju, kas cīnās par vistu brīvību, beidzot ar valdības vai policijas informāciju par avārijām. Ļoti pietrūkst intelektuālo resursu un cilvēku laika, lai regulāri analizētu to, kas notiek sociālo mediju komunikācijā un kā tā ietekmē pārējās informācijas sadaļas.

Par mediju brīvību
A. Rožukalne uzsver — nav daudz tādu normatīvo aktu, kas ierobežotu žurnālistu brīvību. Taču ir iespējas, kur vēl augt.
— Mums ir liberāla mediju regulācijas sistēma, mediji ir diezgan brīvi, tas arī mazliet samazina atbildīgumu. Elektroniskajiem medijiem ir augstākas prasības un arī regulācija. Protams, ir sava veida ierobežojumi, žurnālistiem nav imunitātes, kā tas ir citās valstīs, nedrīkst pārkāpt likumu un aizskart citus cilvēkus, nodarīt kaitējumu, bet es neredzu šķēršļus ārkārtīgi kritiskām publikācijām pret augsta līmeņa amatpersonām, ja tas viss ir precīzi. Kopā ar kolēģiem diskutējot par kaut kādu it kā pārkāpumu, esmu domājusi, vai visu informāciju varēja atklāt bez apsaukāšanās vai rupjības.

Tas, ko es redzu kā problēmu un ko grasās risināt jaunais mediju regulējums, ir saistīts ar to, ka drīzāk ir jānostiprina mediju brīvība, nosakot daudz skaidrākas brīvības un privilēģijas profesionāliem žurnālistiem un atšķirot postpadomju un instrumentālos medijus, kas būtībā piesārņo komunikācijas vidi ar savu divkosību un liekulību, arī neskaidriem profesionāliem principiem. Tādā ziņā mums ir ļoti novecojuši normatīvie akti. Būtu svarīgi arī dekriminalizēt neslavas celšanu presē. Daudzās valstīs Krimināllikumā nav noteikts, ka žurnā­-
listu var ielikt cietumā par to, ka viņš ir aizskāris kādu un izplatījis kļūdainu informāciju.
— Vienlaikus kriminālatbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu nepastāv.
— Jā, tāda nepastāv. Eiropas cilvēktiesību deklarācija, kas paredz tiesības saņemt informāciju, neparedz tiesības saņemt tikai patiesu informāciju. Tas var saniknot, bet tā ir daļa no brīvības. Atgriežoties pie pamatjautājuma, ja cilvēki neizprot informācijas sarežģītību, daudzveidību un kritērijus, tad, protams, pieaug pieprasījums visu regulēt, ielikt likumos, bet ir milzīgs risks nonākt pie tā, ka samazināsies brīvas informācijas apjoms.
— Ko vajadzētu darīt, lai attīstītu mediju kritiku?
— Vajadzētu skaidri nolemt redakcijās, ka līdzās laika ziņām, horoskopiem, svarīgai informācijai par uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem ir regulāri formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru. Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti viens otru neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt. Ir vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, izglītojošais, diskusijās bal­stītais saturs nav tik viegli un ātri izveidojums, kā, piemēram, jauki por­tretstāsti par brīnišķīgiem cilvēkiem Latvijas simtgades kontekstā. Tas ir daudz vieglāk nekā iedziļināties, meklēt avotus, datus, tos salīdzināt, domāt. Ir bijuši ļoti veiksmīgi raidījumi, kas turpina pastāvēt, piemēram, “Melu detektors”, kas vienlaikus ir mediju izglītības un mediju kritikas formāts. Ir arī citi formāti, kuri, ja vien būtu spēks un resursi tos turpināt, būtu labs pamats.

Publikācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem sadarbībā
ar Latvijas Žurnālistu asociāciju

"Staburaga" projektu raksti