Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nepiedalīties ir sliktākā izvēle

Klāvs Sedlenieks, Rīgas Stradiņa universitātes docents un maģistrantūras programmas “Sociālā antropoloģija” vadītājs, filozofijas doktors

— Kā neapjukt un izdarīt pareizo izvēli?
— Domājot par Latviju, latviešiem kā tautu un sakot “mēs”, tik un tā katrs indivīds ar to domā kādu konkrētu cilvēku loku, kurā apgrozāmies. Šo cilvēku domas vienmēr atšķiras no citiem, un citu izdarītās izvēles mums liekas nepareizas. Katrai no šīm grupām šķiet, ka tās locekļi pārstāv tautas vairākumu, un tā, kā domā viņš, noteikti domā katrs saprātīgs cilvēks. Lai gan tā nebūt nav. Tomēr viņiem šķiet, ka pārējie cilvēki jāpārliecina, ka viņiem jāatver acis, jo viņi ir apjukuši, un jāpalīdz nonākt pie skaidrības. Līdz ar to secinājums — nav vienas pareizās izvēles, un politikas process ir diezgan haotisks, tāpat kā cilvēku dzīvē — katram savi uzskati, intereses, personiskā vēsture, no kuras mēs katrs nākam. Līdz ar to arī patiesības ir ļoti dažādas. Līdzīgi arī ar mani. Man ir savas politiskās simpātijas, un man šķiet, ka arī citiem jāsimpatizē šai partijai. Tomēr no citas perspektīvas tas izskatās pavisam citādāk. Tāpēc es nevaru pateikt, kāda ir pareiza vai nepareiza izvēle. Vienīgais, ko varu pateikt, — izdarīt tādu izvēli, ar kuru jutīsies komfortabli arī pēc gada  vai trijiem. Tāpēc jābūt mazliet informētiem, jo bieži izvēle vēlēšanās par labu kādai partijai tiek izdarīta, neko par to nezinot.

— To, ka cilvēki neiedziļinās politikā, nelasa partiju programmas, pārliecinājos pēdējā mēneša laikā. Bieži, izlasot pirmo, kas pagadās pa rokai, viņi ir sajūsmā un gatavi par to balsot. Izlasot kādu citu, arī tā ir laba, un kāpēc nebalsot par to?

— Partiju programmas ir kā specifisks literatūras žanrs, kura mērķis ir pārliecināt cilvēkus, ka “mēs esam ļoti pareizi”. Tas gan nenozīmē, ka vēlāk partijas pie savām programmām cieši pieturētos. Tām nav arī īpašu pienākumu to darīt. Tāpēc programmu lasīšana nav nekāda garantija, nav panaceja, bet, protams, ir labi, ja esi informēts. Lielākā daļa cilvēku nevēlas iedziļināties un kaut kā peld pa savu politisko pārliecību.

— Tātad tādas “pareizās” pirms­vēlēšanu receptes nav?
— Tik sarežģītā procesā tāda nevar būt. Jāsaprot arī tas, ka patiesībā politika ir smags un sarežģīts darbs. Vēlētājiem patīk domāt, ka deputāti ir varas un naudas kāri cilvēki, un viņu spēlītē labāk nepiedalīties, uz vēlēšanām nav jāiet, par to nav jāinteresējas, un vispār — man ir cita pasaule. Manuprāt, tā ir visnepareizākā attieksme.

— Gan partija, gan cilvēki — vēlētāji — krasi dalās trīs grupās: uz austrumiem, Krieviju, orientēti, eiroskeptiski, nacionāli no­skaņoti, trešā — demokrātijas aizstāvji ar eiropeisku domāšanu.
— Jā, un gan pašreiz, gan visus iepriekšējos 20 gadus sabiedrībā, politikā tiek vilktas fundamentālas līnijas un atšķirības starp partijām, etnisko piederību — ja esi latvietis, tev jāatbalsta kāda latviešu partija, ja esi krievs, tad tās savukārt tev nevajadzētu atbalstīt, jo tu taču esi krievs. Un sanāk tā, ka nevis politisko oponentu viedokļi atšķiras, bet mēs savā starpā esam ienaidnieki. Līdz ar to grūti pieņemt saprātīgus lēmumus.

— Ja valstī būtu konkrēts mērķis, kurss, uz kuru tā virzās, ja valdībā būtu acīmredzams līderis, varbūt tad izvēli būtu izdarīt vieglāk?
—  Tā Latvijā ir sena tradīcija, lai gan, paskatoties vēsturē, zinām, ka nekas labs nesanāca, kad viena persona gribēja būt šis vienīgais līderis. Latvijas valsts konstitūcija ir veidota tā, lai mums nebūtu šāda viena līdera.

Konstitūcijā ir iestrādāts respekts pret tautu kopumā. Tāpēc jāņem vērā, ka politiskie procesi būs lēni, haotiski un daudziem kritīs uz nerviem. Tā ir liela dilemma — ko mums darīt, redzot, ka tautas vairākums virzās mums pilnīgi nepieņemamā virzienā. Vai to respektēt un sākt domāt līdzīgi vai arī cīnīties pret to, cenšoties pārliecināt par ko citu? Man personīgi būtu pieņemams variants cīnīties pret to, kas nav pieņemams. Tajā pašā laikā demokrātija ir tautas vairākuma noteiktā virziena izvēle.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Staburaga" projektu raksti