Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sevis izzināšanas laiks vēl nav beidzies

Pļaviņieti Gvido Sirmo visvairāk raksturo kustība. Ja ir iespēja, viņš, lieki nedomājot, dodas ceļā — pēc jaunām iespējām, zināšanām un iespaidiem. Dzīves pavēr­sienus noteikusi gan apzināta izvēle, gan nejaušības. Tomēr Gvido ir pārliecināts, ka viss notiek likumsakarīgi, nācis īstajā laikā un vietā. Par to, kur aizvedīs nākotne, vēl gan nav skaidrības, bet taciņa ir iemīta.

Negaidīts pavērsiens
Šobrīd Gvido lielākoties ir projām no dzimtās puses, jo studē Rīgā. Biznesa augstskolā “Turība” viņš apgūst starptautiskās komunikācijas vadību. Pāris gadu laikā nākamās profesijas izvēle gan mainījusies par 180 grādiem, jo pēc vidusskolas viņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un vēlējās kļūt par mežu inženieri.

— Pēc pusotra gada universitātē sapratu, ka tas tomēr nav lauciņš, kurā vēlos darboties. Tad bija negaidīts piedāvājums piedalīties programmas “Erasmus+” Eiropas brīvprātīgā darba projektā un pastrādāt desmit mēnešus Grieķijā. Piecu minūšu laikā pieņēmu pozitīvu lēmumu, augstskolā nokārtoju akadēmisko gadu un devos ceļā. Desmit mēneši Grieķijā pagāja ātri un viegli. Kopā bijām četru valstu jaunieši, bija mainīga vide, un ieguvu daudz draugu. Mans mērķis bija šajā laikā labāk saprast, ko turpmāk dzīvē vēlos darīt, studēt un uzzināt jaunas iespējas. Tas patiešām palīdzēja, jo turpināju iesaistīties jaunatnes projektos, un radās vēlme studēt starptautiskās komunikācijas vadību, — stāsta Gvido.

Tagad viņš “ar abām kājām ir iekšā” dažādos jaunatnes projektos, kā pats atzīst, “izkāpt” pagaidām neiznāk un arī negribas. Apmeklētas daudzas valstis — Grieķija, Itālija, Polija, Turcija, Japāna un citas. Dažās būts vairākas reizes. Atšķirībā no pirmā brauciena pārējie bijuši krietni īsāki, bet ne mazāk interesanti.

No visiem Gvido izceļ divus spilgtākos, un viens no tiem noteikti ir Japāna pagājušajā gadā, kur viesojies saistībā ar piedalīšanos starptautiskajā jauniešu attīstības apmaiņas programmā, ko izsludināja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra. Gvido bija to deviņu Latvijas jauniešu vidū, kuri piedalījās šajā programmā.— Tā bija atšķirīgāka pieredze nekā iepriekšējos braucienos. Projektu finansēja Japānas valdība ar mērķi veidot vietējo jauniešu sadarbību ar Eiropas un citu valstu pārstāvjiem. Bijām spēcīga komanda, un liels gods tajā piedalīties, kā arī labs pašpārliecinātības lādiņš, jo konkursa atlase bija ļoti liela. Divas nedēļas pavadījām Japānā, iepazīstot tās kultūru, jauniešus, vidi, dzīvojām arī viesģimenēs. Būtiskākais notikums šajā laikā bija starptautiskā jauniešu konference. Trīs dienas ar astoņu valstu jauniešiem no visas pasaules diskutējām par ANO izvirzītajiem ilgspējīgās attīstības mērķiem. Ļoti vērtīga pieredze, — stāsta Gvido.

Viņš atzīst, ka, apceļojot lielu daļu Eiropas, Japānā izjutis pamatīgu kultūršoku. Šī zeme pārsteigusi ar savu kultūru, tradīcijām, vidi un cilvēkiem, kuri atbildīgi izturas pret savu zemi. Pat Tokijas centrs ir pedantiski tīrs, un ielās nemētājas atkritumi. Bērni skolā daudz ko paveic paši un ir ļoti mobilizēti.

Pieredze maina attieksmi

Otra vieta, ko Gvido izceļ, ir pagājušā gada brauciens uz nelielu Grieķijas pilsētu netālu no Atēnām. Projekta tēma bija par migrāciju un bēgļu problēmu, kā arī iespēja pašiem apmeklēt bēgļu nometni.

— Visu dienu tur pavadījām dažādās aktivitātēs un spēlējoties ar bērniem. Tā bija pieredze, kas atvēra skatu uz šo jautājumu. Ja iepriekš bija netieša saskare ar bēgļiem, tagad pats viņus vēroju klātienē. Nenovērtējami! Plašsaziņas līdzekļos lielākoties bēgļu jautājumu atspoguļo negatīvi, bet, satiekot šos cilvēkus, saproti, ka viņi ir tādi paši kā citi, tāpēc ir jāpalīdz, ja kāds nonācis nelaimē. Arī latvieši vēsturiski ne reizi vien devušies bēgļu gaitās, jo situācijas ir dažādas, un labas dzīves dēļ jau neviens neizvēlas šādu soli, — teic Gvido.
Starptautiskie projekti ir “āķis lūpā” ne tikai pašam, Gvido mēģina tajos iesaistīt arī citus. Kopā ar vēl vienu pļaviņieti — Zandu Zālīti — nodibināta biedrība, kas veido starptautisko sadarbību “Erasmus+” programmā, un tās galvenā mērķgrupa ir Pļaviņu jaunieši. Gvido joprojām ir aktīvs Pļaviņu jauniešu centra “Ideja” dalībnieks un ikreiz, kad dodas mājup, iegriežas arī tur.

— Gribas, lai pēc iespējas vairāk jauniešu uzzina un izmanto iespēju iesaistīties projektos. Tas man viss devis ļoti daudz, un tagad arvien vairāk izjūtu vajadzību dot kādu ieguldījumu arī savam novadam. Nereti gan jauniešus ir grūti pierunāt spert pirmo soli un iesaistīties projektā, bet, kad tas paveikts, apmierināti ir visi un atpakaļceļa nav. Neesmu sastapis nevienu, kurš pēc viena projekta negribētu to darīt atkal. Iespēju ir daudz, jo Eiropa atbalsta dažādas grupas, galvenokārt dodot iespējas jauniešiem, kuri paši nevar īstenot šādas aktivitātes. Pēc katra brauciena gan arvien vairāk pārliecinos, ka Latvija ir visskaistākā. Jo vairāk kaut kur braucu, jo vairāk gribas atgriezties mājās, un esmu pārliecināts, ka dzīvot gribu tikai Latvijā, — apgalvo pļaviņietis.

Šobrīd Gvido nav konkrētu ieceru par nākamo projektu vai braucienu. Tas viss lielākoties notiekot spontāni. Kuru valsti vēl gribētu apmeklēt? Tā esot iznācis, ka visi ceļi vairāk vai mazāk veduši uz Grieķiju, bet nav iznācis būt Spānijā un Portugālē, tāpēc tās ir vietas, kurp noteikti vēlētos aizbraukt, kā arī noteikti kaut kur ārpus Eiropas.

Patīk būt junioram

Ko par dēla aktivitātēm saka mamma Dace un tētis Raitis, īpaši, kad dēls pārtraucis studijas un devies uz Grieķiju? Gvido teic, ka vecāki viņu vienmēr atbalstījuši un priecājas par katru viņa aktivitāti. Turklāt jaunietis bijis liels ceļotājs jau pusaudža gados, kad viens pats varējis aizbraukt arī uz otru Latvijas malu.

Gvido ir vecāks brālis Toms un māsa Jolanta, bet lielākais nemiera gars ģimenē tomēr esot viņš. Juniors, kā viņu dēvē savējie, vienmēr bijis uzmanības centrā, un šī loma viņam patīk. Bērnībā neiztika bez strīdiem un kašķiem, īpaši ar māsu, jo abiem esot tādi ašāki raksturi. Tomēr Gvido vienmēr jutis un jūt savējo atbalstu.

— Bērnībā biju kustīgs un ātrs, kurš vienmēr kaut kur pazuda. Daudz esmu klausījies stāstus, kā nereti mežā nomaldījos vai ēdu laukā cū­ku­pupas. Arī stūrgalvīgs vienmēr esmu bijis, un tā ir īpašība, ar ko jo­projām cenšos tikt galā. Ja mazotnē biju pārliecināts tikai par savu taisnību, tad tagad mēģinu šo izjūtu piebremzēt, lai tā netraucē attiecībās ar citiem, — saka Gvido.

Ar lepnumu
Vēl ir viena lieta, kas viņu jo­projām saista ar Pļaviņām, — dejošana Pļaviņu kultūras centra jauniešu deju kolektīvā “Daugaviņa”. Studējot Rīgā, tas ne vienmēr ir viegli, bet viņš joprojām mēro ceļu uz mēģinājumiem Pļaviņās piektdienās un sestdienās, kā arī koncertiem. Dejošana ir nodarbe, no kuras noteikti nevēlas atteikties.

— Cītīgi dejoju sākumskolā, bet pamatskolā vairs negribēju to darīt. Izdomāju, ka dejošanu nevarēšu apvienot ar futbolu, un metu mieru. Vidusskolā nolēmu atsākt dejot un tad apjautu, ko iepriekšējos gados esmu palaidis garām, — saka Gvido.

Ik reizi, dodoties uz dzimto pusi, viņš ar patiku vēro, kā mainās Pļaviņas. Iesaistoties dažādās pilsētas dzīves aktivitātēs, Gvido kļuvis par tās daļu, tāpēc ar lepnumu un atbildību var teikt, ka ir pļaviņietis.

Gardēdis pārskata ēdienkarti
Iemesls, kāpēc Gvido savulaik nolēmis studēt ar mežiem saistītu jomu, nav nejaušs. Meži viņam bijuši tuvi un pazīstami jau no mazotnes. Savukārt tēvam ir ceļu būves firma, kur strādā arī brālis un iespēju robežās arī viņš.

— Tā vide man labi iepazīta, jo dzīvojam laukos pa ceļam uz Pļaviņām. Savulaik pastrādāju par meža velšu iepircēju, un tas bija izdevīgi. Veicās labi, un katru vasaru biju nodarbināts. Daudz iznācis arī lasīt ogas un sēnes. Mājās ir liela saldētava, kas katru gadu ar to visu piepildīta, un meža veltes garšo jo­projām, —  stāsta Gvido.

Vispār viņš esot liels gardēdis, un galvenokārt patīk viss saldais. Jaunas atklāsmes ēdienos devuši arī braucieni. Viņš iepriekš nav bijis liels jūrasvelšu cienītājs, bet pēc Japānas tās ļoti iegaršojušās. Tās valsts ēdienu noteikti pietrūkstot. Pats viņš gan esot slinks gatavotājs, lai gan tas pat padodas un patīk. Tā kā labs kulinārs esot tētis, Gvido nav vajadzības bieži stāvēt pie plīts.

Savu dzimšanas dienas kūku Gvido ar savējiem bauda šodien. Jubilejas gan viņš labāk svin citu, nevis savas, jo to plānošana un īstenošana dažkārt nav vienkārša, tādēļ neapzināti gribas izvairīties.

Kādi ir Gvido nākotnes plāni? Viņš atzīst, ka ar šo jautājumu pēdējā laikā “cīnās” un mēģina sev formulēt vīziju, kurā jomā sevi redz nākotnē. Gribētos, lai tas ir starptautiskais lauciņš, kas patīk un padodas. Tā ka tagad ir aktīvs sevis izzināšanas laiks, tverot iespējas, ko piedāvā dzīve. 

"Staburaga" projektu raksti