Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cauri Krievijai uz Ķīnu

(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

7. dienaPaliekam vēl vienu nakti viesnīciņā un sākam savu pirmo īsto “darba dienu”. Beidzot sākam piestrādāt pie mūsu lapas — pirmie iespaidi par Krieviju gūti, nu tikai jāsaliek kopā! Protams, video gatavošana paņem daudz laika un dažreiz ir pat nogurdinošs process, bet sešu stundu laikā esam sagatavojuši pirmo ceļojuma stāstu. Jau vakarpusē atalgojam sevi ar kārtīgu pastaigu pa Jaroslavļu. Pilsētiņa ir maza, tāpēc izstaigājam vietas, kur vēl nav būts. Tālāk no centra atklājas arī lieli rūpnīcu apgabali. Izrādās, tieši šajā pilsētā parādījās pirmā Krievijas tabakas rūpnīca — “Balkan Star”. 1900. gadā te tika uzbūvēta viena no pirmajām tramvaja līnijām. Jaroslavļa ir pilsēta, kur sāka ražot arī pirmos Krievijas dīzeļdzinējus, trolejbusus un kravas mašīnas. Un arī teātris — Volkova Drāmas teātris — bija pirmais Krievijā, atvērts  1750. gadā. Redz, kāda bagāta pilsēta!
Jūsmojam par katedrālēm. Žēl skatīties, ka dažas skaistās cel­tnes tiek aizmirstas. Kādai spožo kupolu katedrālei ķieģeļi no sienas krīt ārā, lai gan mums tā šķiet viena no skaistākajām. Sasniedzam  vienu no vecākajiem parkiem pilsētā — Petropavlovskas parku, kas ir senā rūpnīcas teritorijā. Tas  mūs pārsteidz — aizaudzis mežs, kam cauri vijas vien maza taciņa. Par parku  mēs to nenosauktu. Turpat netālu ir pussabrucis stadions, kur mazi zēni sporto un kāds vīrietis gana kazas. Šī nomale ir pavisam citāda kā vakardien redzētā Jaroslavļa. Lai arī katedrāles ir visapkārt, tepat ir bedraini ceļi, pamesti veikali, krāsainas dēļu būdiņas un pāris vietējo ar sasistām mašīnām un skaļu mūziku tajās. Tieši šādus bijām iedomājušies Krievijas laukus. Un nu esam tos redzējuši.

Mūsu pastaiga nav gara — nospriežam, ka šādā parkā noteikti ar telti neriskētu palikt, un dodamies atpakaļ uz hosteli. Tur priekšā trīs strādnieki, kas te strādā.  Viņi arī piedāvā iedzert šņabi. Arča paceļ vienu glāzīti, bet tas arī viss. Nav garšīgs. Vīri gan ir draudzīgi, un, lai arī pie katras hosteļa sienas piespraustas zīmes, ka par alkohola lietošanu šajā vietā ir milzīgi sodi, arī pats administrators tiek pie glāzītes.

Vairāk lasiet laikraksta "Staburags" 11. janvāra numurā.

Vaļasprieks