Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

(59. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)

412. diena
Šodien desmitos nokļūstam Olongapo pilsētā. Tā arī ir paliela, bet ļoti skaista — apkārt kalni un ūdens! Apmācies, nekāda gulēšana pludmalē nesanāk, bet izpeldēties gan vēlamies. Līdz krastam stundas gājiens. Ejam cauri visai pilsētai. Lielceļš, gar kuru jāiet, ir kalnā, un starp to un pludmali ir neizbrienama teritorija. Bet ir celiņi, kas ved pie jūras, tomēr tur uzreiz kases priekšā — jāmaksā trīs eiro katram. Tas nu gan ir trakums! Esam gājuši daudz un atraduši vietu, kur prasa eiro katram. Maksājam. Pludmale šoreiz ļoti mierīga, neviena nav — tikai mēs un suņi. Lai gan kasiere saka, ka ūdens ir auksts, tas ir supersilts. Pat mūsu ezeros vasarā ir vēsāks. Plunčājamies divas stundas, līdz laiks doties tālāk. Vēl palikušas četras stundas līdz Manilai. Nelielas problēmas sagādā bankomāti — vienīgais, kas pieņem mūsu karti, nedarbojas. Pilsētā ir vēl cita banka, kuru nebijām mēģinājuši, un tā paspējam arī uz busu. Anna mūs satiek Manilā netālu no autoostas. Bet atkal nelaime — Arčam maka vairs nav!
Cik saprotam, kad kāpām ārā no busa, ņemdami ārā visas somas, tas izkritis no kabatas, jo nebija ielikts ierastajā vietā. Gan jau kāds arī paņēmis…
Pazaudēti 20 eiro, tiesības, apdrošināšana un atkal debetkarte.  Visvairāk žēl to mazo nieciņu, kas ceļojuma laikā sakrājušies — bronzas pelīte no Ukrainas, kas nes naudu. Eņģelītis no pirmajām dienām ASV, ko kā laimes sargātāju mums iedeva viena dāma infocentrā, un visas ban­knotes — no katras valsts bijām kādu saglabājuši.
Nu neko darīt. Autobuss pārmeklēts, ielas arī. Vēl tikai vadītājs, kas nozudis, varēja to atrast un vēlāk varbūt nogādā pazudušo mantu birojā. Redzēsim, cerēsim…

Visu rakstu lasiet laikraksta "Staburags" 21. jūlija numurā.

Vaļasprieks