Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

(5. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
50. diena
Nākamā pietura — Puebla. Ceturtā lielākā pilsēta Meksikā. Te esot arī lielākā “Volkswagen” rūpnīca pasaulē. Un vēl šī pilsēta esot Meksikas baroka šūpulis. Tikai domājam, kā tur nokļūt. 27 kilometri, bet iet negribas. Sākam stopēt. Vienu noķeram, un tā brauc gandrīz līdz pašai pilsētai. Izrādās, sastaptie cilvēki ir kalnos kāpēji, taču viņu sniegtā informācija par Centrāl­ameriku mūs neiepriecina. Meksika esot narkobaronu mājvieta, bet centrālajā daļā ir bandas, kas karo savā starpā un ne tik labi izturas pret tūristiem. Bet, ja mēs būšot uzmanīgi, visam vajadzētu būt labi. Un mēs esam uzmanīgi.
Nokļūstam nelielā pilsētiņā netālu no Pueblas. Tajā esot lielākā piramīda pasaulē. Tā gan esot aprakstīta un attīrīt neesot iespējams, tāpēc izskatās pēc parasta kalna. Senos laikos pilsētiņā atrada augstāko punktu, kur celt baznīcu. Kad sāka apkopt apkārtni, atraka daļu piramīdas, bet visu atrakt nevar, jo visa baznīcas pamata konstrukcija esot uzbūvēta piramīdas virsotnē. Bet iekļūt tajā var. Mēs gan par to uzzinājām, kad jau bijām devušies projām.
Atrodam apmešanās vietu, jauks vīrietis, stāsta mums meksikāņu leģendas.
54. diena
Jau no paša rīta dodamies ceļā uz dienvidiem.  Nostopēt šoreiz gan nav viegli, mašīnu maz, un tām ceļa malā nav vietas, kur piestāt, bet tālāk jau tiekam. Kā vienmēr. Viena mašīnīte aizved mūs 20 kilometru tālāk, tad paliekam nekurienes vidū un baidāmies, ka te varētu arī palikt. Taču nostopējam nākamo mašīnu, kas mūs aizved līdz Tehuantepecai. Jābrauc 200 kilometru pa kalniem. Līkumu līkumi, ceļa malās krusti, redzamas avāriju vietas. Arī mūsu šoferis parāda paša tēva un brāļa avārijas vietu un krustus. Trakums te pa tiem līkumainajiem ceļiem.

Visu rakstu lasiet "Staburaga" 29. janvāra numurā.

Ceļošana