Labāk strīdēties vai klusēt?

Vai ģimenē ir jāstrīdas? Varbūt ir pareizi nestrīdēties nemaz? Ko nozīmē kontrolēt emocijas? Vai apvainoties ir izdevīgi? Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem, lai atklātu ģimenes strīdu slēptās problēmas, atbildes sniedz psihoterapeits Māris Belte. 

Ģimenē strīdi parasti notiek starp sievu un vīru, starp vecākiem un bērniem, savā starpā strīdas arī bērni. “Jautājums ir, ko mēs strīdoties gribam panākt, vai no strīdiem spējam iziet cieņpilni. Ja cilvēki vispār nestrīdas, vai tas ir ideāli? Diezin vai. Piemēram, vīriešiem ir tendence strīdos racionalizēties, visu saliekot it kā pa punktiem. Šis vīrieša aizsargmehānisms strīdos normālu sievieti kaitina. Varbūt racionalizēt vienmēr nevajag, jo ir arī dažādi psiholoģiskie aizsargmehānismi. Strīds ir emocionāla otra cilvēka aizskaršana. Te pamatā ir pašapziņas problēmas. Ģimenē mēs katrs cīnāmies par savu ietekmi. Savstarpēja konkurence arī ģimenē ir tikai normāla parādība. Konkurence pastāv starp laulātajiem, starp bērniem, kuri konkurē galvenokārt par vecāku mīlestību. Mūsdienu demokrātijā vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi, tomēr ģimenē ir labi, ja jomas tiek sadalītas. Man sieva pateica, ka viss, kas mājās, ir viņas darīšana, bet mans pienākums — rūpēties par visu, kas ārpus mājām. Bieži vien tiek manipulēts, izmantojot dažādus viedokļus, sakāmvārdus, parunas, morāles normas, bet gudrākais strīdā vienmēr piekāpjas. Vīrs jūt, ka sieva sāk uzvilkties, tāpēc iesaka viņai būt gudrākai par pašu un paklusēt. Vai, to dzirdot, sieva turpinās strīdēties? Nē, jo gribēs būt gudrāka par vīru. Viņa paklusēs, kas nozīmēs piekāpšanos. Tā, lūk, ir manipulācija. Vīrs ir uzvarējis abos gadījumos,” stāsta M. Belte. Savstarpēji konkurē arī kaimiņi, dažādas kultūras, valstis, reliģijas. Svarīgi, lai šī konkurence būtu konstruktīva un nodrošinātu attīstību, nevis radītu nevajadzīgus aizvainojumus. 

Visu rakstu lasiet "Staburaga" 21. marta numurā.

Veselība