Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pacienta stāsts: kā kāja mani vējdzirnavās ierāva

Tas būs banāls stāsts par labsajūtu un paļaušanos, un mazliet par veselības aprūpi. Šodien ģimenes ārsts, gandrīz nemainot sejas izteiksmi, nosūtīja mani uz potītes sonoskopiju (no sonogrāfijas neatšķiru). Interesanti, ka uzreiz nesakot ne tuvāko, ne ērtāko iespēju procesa veikšanai. Tik vien kā piebilda, ka pilsētas, kurā es dzīvoju, slimnīcā tādas iespējas neesot.

Aizkliboju kopā ar sagurušo ķermeņa daļu mājup un vieglu roku (tā man ir vesela) uzgriezu kādas veselības iestādes, kur piedāvā šādu pakalpojumu, tālruni, un tiku ierauts interesantā sociālā eksperimentā...

“Jā, šādu pakalpojumu mēs piedāvājam (ar aparātu aplūkot sasāpējušo ķermeņa daļu), bet uzreiz jāsaka, ka valsts līdzmaksājums novembrī ir iztērēts — varat pretendēt decembrī uz jauno gadu!”

Mana piebilde, ka nākamgad, iespējams, vairs tur nebūs ko aplūkot, īsti netika saklausīta.

“Jums ir iespēja veikt šādu pakalpojumu, pašam sedzot izmaksas, proti, 35 eiro,” turpināja laipnā balss otrā (mūsdienās būtu nepieklājīgi teikt — vada) galā. Es, goda vārds, nekad nekaulējos (varbūt pa jokam), un laipnajai balsij teicu: “Labi!”

Jau pēc mirkļa labums sagāja nelabumā — procedūra iespējama vien pēc pāris nedēļām.

Es biju drosmīgs un iekarsis mesties cīņā par savu potīti (galu galā diezgan ilgi tā mani ir stutējusi).

Vairāk par pacientu iespējām tikt pie ārsta lasiet laikraksta "Staburags"  2014. gada 9. decembra numurā.

Veselība