Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Modernizācijas neskartie — komentē Sandra Pumpure, laikraksts "Staburags"

Kam domāts pasts, un vai vispār tas mums ir vajadzīgs? Par šādiem jautājumiem aizdomājamies arvien vairāk, jo pēdējā laikā uzņēmums pārsteidzis ar vairākiem paziņojumiem par jauniem “spēles” noteikumiem. Tādi bija saistībā ar preses piegādi, tagad kārta pienākusi pensijām un pabalstiem. No nākamā gada dubultosies maksa par to piegādi mājās. 
Apkopotie dati rāda, ka līdz 59 gadiem maksājumus dzīvesvietā saņem 4,6 tūkstoši iedzīvotāju, no 60 līdz 69 gadiem — 9,6 tūkstoši, no 70 līdz 79 gadiem — 24,8 tūkstoši, bet visvairāk ir iedzīvotāju, kuriem ir 80 gadu un vairāk — 38,2 tūkstoši. Tie ir lieli skaitļi, un nevar teikt, ka visi šie cilvēki izvēlējušies šādu pakalpojumu tikai ieraduma pēc. Uzņēmīgākie pensiju saņem savā bankas kontā, citiem tajā palīdz bērni vai citi radinieki, bet ir taču tādi, kuriem nav nekā — ne bērnu, ne datora, ne internetbankas. Nav un nebūs, lai arī cik strauji mainītos apkārtējās dzīves ritms. Daudzās jomās valdība un iestāde noteic pārejas posmus, lai varētu sagatavoties izmaiņām. Cilvēka vecums nav no tiem, kas var pāriet. Ja jau tagad cilvēkiem grūti izmantot jaunās tehnoloģijas, tad diez vai liela daļa spēs to izdarīt tuvākajā laikā. Kārtējā “dāvana”, kad lēmuma pieņēmēji pat neaizdomājas par tiem, kurus tas skar. Turklāt tā ir sabiedrības nabadzīgākā daļa, kas, iespējams, nespēj pati par sevi parūpēties, un pieci eiro būs liels robs jau tā nabadzīgajā pensijā. Kāda viņiem ir alternatīva? Nekāda. Moderna tālruņa vai datora nav, vietējā bibliotēka vai kāds klientu apkalpošanas centrs tālu, neviena bankomāta tuvumā. Paliec viens ar savu problēmu. Līdzīgi ir arī citās jomās.
Var jau saprast gan valsts, gan pašvaldību iestāžu darbiniekus, kuri vēlas tikt vaļā no papīru kalniem un vairāk mudina cilvēkus izmantot pakalpojumus elektroniski, kas ir ērtāk un lētāk. Ir situācijas, ka to neizpildes gadījumā seko līdzīgi paziņojumi kā “Latvijas pastam”, bet neviens tā arī nav painteresējies, vai cilvēks vispār tam ir gatavs. Saprotu, ka Rīgā un citās lielākajās pilsētās tas būtu grūtāk izdarāms, bet, piemēram, mazā lauku novadā tas ir dienas jautājums noskaidrot, kā cilvēkam iespējams saņemt paziņojumu par vienu vai otru maksājumu. Vieglāk gan ir ievietot paziņojumu pašvaldības izdevumā, bet atgriezeniskā saite minimāla. Savā būtībā pasts ir viens no mūsu pagātnes mantojumiem, un tam, līdzīgi kā citiem, grūti mainīties līdzi laikam. Kaut kāda attīstība jau notiek, bet ne līdzvērtīgi visā Latvijā. Kamēr Rīgā pasta nodaļas modernizē, tikmēr laukos slēdz vienu pēc otras vai darbiniekiem jāstrādā nepiemērotos apstākļos. Turklāt “Latvijas pasts” nav vienīgais uzņēmums, kas sniedz konkrētus pakalpojums, jo šobrīd ar informācijas un preču nogādāšanu klientam nodarbojas arī citi uzņēmēji un radīti vairāki alternatīvi piegādes veidi. Varbūt ir laiks pārskatīt piedāvājumu, iespējas un risinājumus, lai arī pasts būtu tas, kuram jākonkurē ar citiem komersantiem, nevis iedzīvotāju vienīgā iespēja. Līdzīgi, kā tas ir ar nesen samilzušo problēmu par preses izdevumu piegādes maksu, ko valdība sola kompensēt. Tā ir kārtējā “ugunsgrēka dzēšana”, bet ne situācijas risināšana ilgtermiņā. Kāpēc citās jomās var veicināt konkurenci, bet pasta sūtījumu piegādē nē, un mākslīgi jāuztur uzņēmums, kas  līdzšinējā darbībā, visticamāk, pastāvēt nevar, vismaz ne apkalpojot Latvijas reģionus? 

Viedokļi/Komentāri