Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Zemā izdzīvošanas latiņa

Par darba tirgus atvēršanu trešo valstu pilsoņiem valdībā un sabiedrībā runā jau sen. Tagad arī labklājības ministre Ramona Petraviča paudusi atbalstu šai idejai, lai risinātu trūkstošā darbaspēka problēmu. Ja cilvēki no  Eiropas neraujas strādāt Latvijā, tad varbūt vairāk ieinteresēti būtu citu valstu pilsoņi. Aktuāls gan paliek jautājums par motīviem, kas potenciālos darbiniekus varētu piesaistīt, un primārais ir atalgojums. Ja cilvēks savā mītnes zemē saņem mazāk, nekā varētu nopelnīt līdzvērtīgā darbā Latvijā, tad, šķiet, viss ir kārtībā. Tomēr jau līdzšinējās diskusijās šajā jautājumā, par cik tad darba devēji gatavi “pirkt” potenciālos darbiniekus, domas allaž dalījušās. Principā lielām diskusijām nevajadzētu būt, jo atalgojumu nosaka darba devējs. Ja pašmāju iedzīvotāji par esošo algu konkrēto vakanci nevēlas, piedāvājam citam. Protams, ir atbalstāma valsts vēlme vietējā darba tirgū vispirms nodrošināt darbu saviem iedzīvotājiem. Tomēr nauda diemžēl ir līdzeklis, ar ko visvairāk vēlas manipulēt, un nešaubos, ka darba samaksas dalīšana radīs vēlmi gūt pašlabumu. Domāju, daudziem uzņēmumu vadītājiem būs pilnīgi vienal­dzīgi, no kurienes ir darbaspēks, galvenais, ka lētāks.
Paradoksāli, ka tūkstošiem Latvijas cilvēku bijuši spiesti meklēt darbu ārzemēs, bet valsts meklē iespējas, kā nodarbināt iedzīvotājus no citurienes. Tas ir kā apburtais loks, ko līdz šim nav izdevies pārraut, bet vajadzētu. Neapšaubāmi, ne visi izvēlas dzīvot un strādāt ārzemēs tikai izdzīvošanas motīva vadīti, bet liela daļa gan.  Tomēr darba devēji un to pārstāvošās asociācijas jau sen ceļ trauksmi, ka grūti piesaistīt speciālistu arī ar lielu atalgojumu. Cilvēki bieži maina darbavietas, meklējot arvien labākus nosacījumus, vai izvēlas nestrādāt vispār, saņemot bezdarbnieka pabalstu. Labklājības ministrija jau sākusi strādāt pie šīs problēmas risināšanas, un no nākamā gada bezdarbnieka pabalstu paredzēts izmaksāt astoņus, nevis deviņus mēnešus, turklāt arī mazākā apmērā. Grūti pateikt, vai tas būtiski ietekmēs cilvēku paradumus, jo daudziem jau izveidojies pieradums nedarīt neko vai pēc iespējas mazāk. Kā zināms, atgriezt darba tirgū visgrūtāk ir tieši ilgstošos bezdarbniekus. “Kāpēc man ēst pusi desas, ja varu dabūt visu luņķi?”, tieši tā atzina kāds darba ņēmējs, kurš strādā gadījuma darbus un parēķinājis, ka tā saņem vairāk, nekā ietu strādāt oficiālā darbā. Alga tur neliela, vēl atvelk visus nodokļus, “uz rokas” daudz neiznāk. Nebūs, ko saņemt pensijā? Vai tāda maz vispār nākotnē būs, un jau tagad uz to nevar paļauties — tāds joprojām ir lielas daļas iedzīvotāju uzskats. Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Pēteris Leiškalns gan uzskata, ka augsti darbaspēka nodokļi un zemas algas ir mīts, jo minimālās algas saņēmējam bez apgādājamajām personām “uz rokas” paliek 352 eiro, un šādi cilvēks nu nekādi nav nabags... Neko piebilst, cik “augstu” esam pacēluši izdzīvošanas latiņu. Nepiekrītu arī labklājības ministres viedoklim, ka jārada mehānisms, lai cilvēki, kuri pēc pašu vēlmes aizgājuši no darba, būtu spiesti pieņemt jebkuru Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvāto darbu, un daļu no bezdarbnieka pabalsta izmaksājot kā līdzmaksājumu, ja cilvēks reāli strādā. Labi, ka cilvēkiem vēl saglabājusies pašcieņa nepieņemt piedāvājumus, kas atalgojuma vai darba apstākļu ziņā ir pat pazemojuši. Ir jādomā nevis par to, kurš varētu strādāt lētāk, bet lai strādāt būtu izdevīgi. Vispirms jau pašu iedzīvotājiem savā valstī.

Viedokļi/Komentāri