Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Absurda teātris

Šodien ir tā zīmīgā diena, kad jāsāk ievērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Lielais briesmīgais bubulis, ar ko mūs visus pēdējos mēnešus biedēja, ir klāt.

Lai arī tā pieņemta jau pirms diviem gadiem, dodot valstīm laiku sagatavoties, Latvijā tikai pēdējos pāris mēnešus juta rosīšanos un valdīja pamatīgs apjukums, jo vairākums tā arī nav sapratis, ko tālāk darīt. Kaut kāda apskaidrība rodas tikai tagad, un izrādās, ka dokuments nav pareizi iztulkots, daudzas normas ir tikai ieteikuma līmenī un publiski viens otru vārdā saukt tomēr drīkstēsim. Turklāt esošos likumus Latvijā neviens nav atcēlis un Vispārīgā datu aizsardzības regula to visu neaizvieto.

Saprotams, ka straujās ekonomiskās izaugsmes un digitalizācijas laikmetā jādomā par datu drošumu, un vēlreiz pārskatīt šo jomu ir tikai labi. Tikai — ko tas nozīmē cilvēkiem, regulas ieviesēji nav padomājuši. Visvairāk sašutumu raisa Latvijas atbildīgo institūciju rīcība, kuras tā arī nespēj konkrēti atbildēt ne uz vienu jautājumu, ko tad drīkst un ko nē. Kā skaidro Datu valsts inspekcijas Eiropas Savienības un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājs Lauris Linabergs, cilvēki līdz šim pieraduši pie ļoti precīziem formulējumiem, kas precīzi noteic, kas atļauts un kas nē. Regulā tās tik strikti neesot, tāpēc datu pārvaldītājam bieži vien pašam ir jāizlemj, cik daudz tie publiskojami, pamatojot un skaidrojot savu lēmumu. Sekas tam jau tagad jūtamas, jo nereti darbinieki izvēlas nedarīt neko un nesniegt nekādus datus, jo tā ir vieglāk, un vēlāk nebūs nevienam nekas jāskaidro. Tomēr — vai labāk?

Kā traģikomēdijā aizvadītajos mēnešos varēja vērot, kā bibliotēkās pārvietoja galdus, iestādēs pirka skapjus, kur glabāt — atvainojiet! — papīrus, skolotāji bērniem noteica, ka pēc 25. maija vairs nevarēs drūzmēties pie viņu galda klasē, lai nejauši neieraudzītu tur atrodamo informāciju. Neatpaliek arī interneta portāls www.draugiem.lv, kas vecākiem liek autorizēties sistēmā ar savām bankas vai ID kartēm, lai bērni turpmāk varētu lietot portālu. Tas viss pamatots ar bērnu drošību, lai gan līdz šim “draugu” vadība neuzkatīja, ka nepieciešama šāda atļauja. Turklāt — kāda tam saistība ar maniem datiem, kas nu jau tiek prasīti lielākā apmērā?

Tajā pašā laikā mēs neviens nevaram saņemt nekādus pakalpojumus, ja visur pa priekšu nenesam savus datus, turklāt publiski. Kaut vai, piemēram, ārstniecības iestāžu reģistratūrās visi apkārtējie spiesti dzirdēt, kāds ir mans personas kods vai adrese. Nesen sociālajos tīklos parādījās interesants melnais humors — mums pilni kapi ar personas datiem...
Absurda teātris turpinās, bet  jācer, ka ar laiku tas pierims un dzīve šķitīs vienkāršāka arī ar šo regulu, nebaidoties vienam otru uzrunāt vārdā vai sveikt svētkos.

Viedokļi