Agresija rada agresiju

Satiksmes negadījumu melnā statistika Autosatiksmes departamentam rosina meklēt jaunus veidus, kā ierobežot nesavaldīgos autovadītājus. Viens no priekšlikumiem ir iegādāties īpašas ierīces automašīnu ātruma mērīšanai. Sistēma darbojas šādi — šķērsojot konkrētu ceļa posma robežu, pirmā mērierīce nofotografē automašīnas numurzīmi un piefiksē šīs robežas šķērsošanas laiku, savukārt, izbraucot no konkrētā ceļa posma, transportlīdzeklis atkal tiek nofotografēts. Pēc tam ar atbilstošu metodoloģiju aprēķina, ar kādu vidējo ātrumu transportlīdzeklis pārvietojies konkrētajā ceļa posmā, un salīdzina ar šajā vietā oficiāli atļauto braukšanas ātrumu.

Šo visu situāciju gribas pielīdzināt mūsu valsts nodokļu politikai — ja kaut kam pietrūkst naudas, piemet klāt vēl kādu nodokli, lai gan nav zināms, vai tas dos  ilgstošu labumu. Līdzīgi ir autosatiksmē — pastiprina sodus un ievieš jaunu kontroli, bet, kāda ir tā robeža, līdz kurai to var darīt, lai būtu efektīvi? Ar prātu domājošie cilvēki jau tāpat cenšas ievērot noteikumus, jo paredzētie sodi šķiet gana bargi, lai vieglprātīgi šķiestos ar naudu. Problēma ir un paliek neadekvātie autovadītāji, un grūti spriest, kas viņus varētu vest pie prāta.
“Mums atgādina, ka lielākā daļa slimību rodas no stresa, bet arī nelaimes uz ceļa bieži vien ir no tā. Turklāt ceļu policisti arī paši to provocē. Braucot ārzemēs, esmu jutis atbalstu no policistiem, bet, pārbraucot Latvijas robežu, esmu jau stresā — tūlīt apstādinās, un ko esmu pārkāpis!” atzina kāds autovadītājs ar stāžu. Daudzi stāsta, ka saskarsmē ar ceļu policistiem Latvijā izjutuši arī labvēlīgu attieksmi, bet biežāk gan ir pretēji.

Princips — agresija rada agresiju — darbojas arī šajā jomā. Skatos televīzijā sižetu par vīrieti, kurš pilsētā braucis, automašīnai neieslēdzot gaismas. Sods maksimālais un tikpat liels rūgtums sirdī. Jā, nevienu citu aizmāršībā vainot nevar, bet, cik liels bija viņa nodarījums, pabraucot pārsimt metru bez ieslēgtām gaismām, ja viņš neradīja nekādu apdraudējumu citiem? Visticamāk, šis cilvēks vairs ne reizi neaizmirstu nospiest gaismas slēdzīti, ja policisti viņam to laipni atgādinātu un vēl novēlētu labu dienu, nevis sodītu. Tā ir kā šoka terapija, bet nevis ar ļaunu, bet labu. Šāda pozīcija mums diemžēl nav populāra.
Nav jau tā, ka citur zāle ir zaļāka un debesis zilākas, Arī tepat Eiropas valstīs sodi par ceļu satiksmes pārkāpumiem ir bargi un ar neapzinīgajiem autovadītājiem neviens neauklējas. Ir, protams, grūti iemācīt visiem dzīvot pēc likumiem, bet gribas uz autoceļa justies maksimāli droši, nevis kā potenciālam noziedzniekam.

Viedokļi