Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar noteikumiem — grāvī! — komentē Elita Brovacka, laikraksts "Staburags"

“Jūs nedrīkstat saukt personas kodu,” man teica aptiekā, kad pēc ieraduma vēlējos iegādāties zāles mammai. Ātri un ērti: ārste izraksta recepti, nosaucu personas kodu, un aptiekā nopērku zāles. Tas bija pagaidām vienīgais ieguvums no plaši daudzinātās e-veselības, taču tagad, lai nopirktu zāles, vajagot receptes numuru, jo tomēr — datu aizsardzība... Un, lai to receptes numuru tādi aizmāršīgie kā es noskaidrotu, atkal jāiet pie ģimenes ārstes vai tā jāizdrukā e-veselības vietnē.

“Vai jūs tiešām esat pieslēguma īpašnieks?” pārjautāja mobilo sakaru firmas pārstāve, kad vēlējos uzzināt informāciju par rēķinu, jo pieslēgums reģistrēts ar vīra vārdu. “Esmu, un man taču var būt sievišķīga balss! Paklausieties, kādā balsī dzied Sergejs Jēgers!” ietiepos. Kad nosaucu arī personas kodu un citu informāciju, viņa samulsa, tomēr visu prasīto atklāja.

Šie abi gadījumi kārtējo reizi lika nopūsties un piekrist tiem, kuri saka: iedod latvietim regulu, problēmas viņš pats atradīs! Vai nu vienā grāvī vai otrā, bet uz ceļa nekādi — tā mums klājas ar šīs Vispārīgās datu aizsardzības regulas ieviešanu dzīvē. Jo nu izrādās, tā regulē arī to, ka personas kods jāslēpj no sievas vai vīra, no bērniem un vecākiem. Vismaz tā man reizēm šķiet, kaut loģiski būtu, ka galavārdam — publiskot tos vai nē — tomēr jābūt paša cilvēka lēmumam.

Nesen sabiedrībā izskanēja arī absurdā situācija kādā medicīnas laboratorijā, kur vecākiem jāpierāda bērna personība, lai nodotu asins analīzes. Nepietiek, ka bērns ierakstīts pasē, vajag viņa dokumentu. Loģikas principi te nestrādā, jo ko var zināt — ja nu kāds uz ielas noķer svešu bērnu, lai vestu viņu nodot analīzes...

Katrs datu aizsardzības regulu interpretē pēc saviem ieskatiem. Tā man šķita arī toreiz aptiekā. Darbinieks var parādīt, cik punktuāli viņš strādā, jo ir taču datu aizsardzības regula! Citā aptiekā man zāles iedeva. Te laikam par šādu pieeju regulai vēl nebija dzirdējuši. Vēlāk gan iedomājos — vai darbiniece pieņemtu kompromisu, ja piedāvātu personas kodu nesaukt, bet uzrakstīt uz papīra? Salocīta un vēl aploksnē ievietota.

Nupat sociālajos tīklos tika publiskota vēl kādas valsts pieeja šai regulai — cilvēkam, kurš negrib būt nofotografēts publiskā pasākumā, uz pieres jāuzlīmē spilgta uzlīme. Nezinu gan, vai tas bija tikai joks, bet vismaz risinājums ir: ej uz ballīti vai koncertu ar zīmi pierē, un visi tevi liks mierā!

“Tādi ir noteikumi, es nevaru tos pārkāpt,” jaukā meitene sakaru iestādē atzinās. Te nu neko nevar iebilst. Vienīgi ar interesi gaidīt — ko jaunu šajā lauciņā vēl izdomāsim?

Viedokļi