Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar pudelēm pie kaimiņiem

Šādu iespēju izmanto daudzi, kuri mēdz apmeklēt kaut vai tuvākās kaimiņvalstis —  Lietuvu un Igauniju. Tur jau vairākus gadus darbojas izlietotā iepakojuma depozītsistēma un var ērti nodot tukšās pudeles, arī stikla taru un skārdenes. Dažas automāts nepazīst, un tās nākas izmest, bet lielumu tomēr izdodas veiksmīgi nodot, pretī saņemot čeku, un norādīto summu atskaita no kopējā pirkuma konkrētajā veikalā. Kā teikts populārajā teicienā — sīkums, bet patīkami. Lai gan desmit centi par pudeli vai skārdeni nekāds sīkums tomēr nav. Tāpēc arī man vairs negribas vieglu roku izmest plastmasas pudeli atkritumos, un ar nožēlu redzu, cik daudz tādu “desmit centu” mētājas ceļmalās, par mežiem un upes malām pat nerunāsim.

Tomēr, kā visas Latvijas priekšā televīzijā atzina vēl esošais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, — neviena plastmasas pudele mums taču apkārt nemētājas, tāpēc acīmredzot Latvijā vēl nav ieviesta depozītsistēma. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija grozījumus iepakojuma un dabas aizsardzības likumā sagatavoja jau 2017. gada decembrī, bet līdz šim tie tur arī palika. Lielā sabiedrības spiediena dēļ ledus, šķiet, ir izkustējies, jo Saeimas komisija konceptuāli atbalstījusi ieceri par iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu arī pie mums. Kad tā ieraudzīs dienas gaismu, grūti pateikt, jo frāzes, kas izskan, šo jautājumu no jauna apspriežot, ir nemainīgas — tas ir dārgi, kas par to maksās, vēlreiz visiem kopīgi jāizdiskutē ieguvumi un zaudējumi. Kārtējā histērija pirms kāda lēmuma pieņemšanas, nevēloties atzīt būtiskāko — tīra daba ir svarīgāka par ieguvumiem un zaudējumiem, naudu un personīgu interesi. Ja to neizvirza par prioritāti, tad ilgi vēl varam lauzt šķēpus par dažādām sistēmām.

Tikmēr ražotāji un patērētāji Latvijā saražo tūkstošiem tonnu iepakojuma atkritumu, esam pārpludināti ar plastmasu, un vienīgais risinājums ir paļauties uz iedzīvotāju apziņu šķirot un nodot atkritumus tam paredzētā vietā. Veidot apzinīgu sabiedrību ir labi, bet veiksmīgāk to var risināt, ja cilvēks konkrēti apzinās iegūto labumu, un maksa par nodoto taru ir viens no šādiem stimuliem. Lietuvas un Igaunijas pieredze rāda, ka cilvēki nodod atpakaļ līdz pat 90% izlietotā dzērienu iepakojuma, un gandrīz 100% no tā visa iespējams pārstrādāt. Pietiekams arguments, lai ko tādu darītu arī Latvijā. Pagaidām ar pudelēm jādodas pie kaimiņiem.

Viedokļi