Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atmiņu ugunskurs kvēlo sirdī

Svētdien, 13. janvārī, Zaķusalā simboliski iededza pirmo piemiņas ugunskuru, atceroties 1991. gada barikāžu notikumus. Šonedēļ daudzviet Latvijā notiks dažādi kultūras pasākumi un atceres brīži, veltīti barikāžu laikam un to dalībniekiem. Pāršķirstot Aizkraukles reģiona novadu mājaslapas, diemžēl tuvāko notikumu kalendāri liecina, ka būs karnevāls, Cūkas gada atklāšanas balle un cirka izrāde, taču  novada un pagasta mēroga barikāžu laika atceres pasākumi iecerēti vien Vallē, Pļaviņās un Odzienā. Skaidrs, ka ne katrā pagastā var atļauties uz saieta namu ar izrādi aicināt Nacionālā teātra aktierus, taču iekurt ugunskuru, uzaicināt savus cilvēkus, kuri piedalījušies barikādēs, nodziedāt kādu dziesmu un dalīties atmiņās, manuprāt, var atļauties visi.  Vajag tikai vēlēties. Droši vien “vainojams” skaitlis 28, kas šoziem aprit kopš 1991. gada notikumiem, gaidīsim trīsdesmitgadi, tad noteikti visu janvāri “atcerēsimies” ar vērienu!
Barikāžu muzeja vadītājs Renārs Zaļais atceras, ka 13. janvāris arī pirms 28 gadiem bija svētdiena. Togad diena sākās ar lielu tautas manifestāciju, pēc kuras daudzi palika uz barikādēm, lai gan apzinājās, ka tas var būt bīstami. “Viņi bija gatavi riskēt ar vissvarīgāko, arī savu dzīvību. Barikāžu laiks ir tādas pašas brīvības cīņas kā Latvijas dibināšanas laikā. Ja Latvijas ļaudis nebūtu sargājuši savu valsti uz barikādēm 1991. gadā, ļoti iespējams, varētu nebūt tāda valsts, kāda mums ir,” teic Renārs Zaļais. Rīgā barikāžu laikā padomju iekšlietu vienību uzbrukumā 20. janvārī tika nogalināti pieci, ievainoti 11 cilvēki.

Domājot par to, kas notika pirms 28 gadiem, — cilvēki pat no Latvijas dziļākajiem  laukiem pameta savu sētu, darbu un kūti, lai dotos uz Rīgu pretī nezināmajam, lai sargātu savu valsti. Arī “Staburags” katru gadu stāsta par mūsu puses cilvēkiem, kuri piedalījušies barikādēs, organizējuši braukšanu no pagastiem. Katrs stāsts ir īpašs, jo tas ir patiess, pārdzīvots no sirds. Cilvēki ticēja tam, ko dara.

Pa šiem gadiem pavisam piešķirts teju 32 000 barikāžu dalībnieku piemiņas zīmju, bet 1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais lēš, ka barikādēs piedalījušies apmēram 45 līdz 50 tūkstoši dalībnieku, jo  konkrētu skaitu neviens nevar pateikt. Šie cilvēki ierakstījuši savu vārdu Latvijas vēsturē, manuprāt, par to jārunā katru gadu, jāatgādina un jāstāsta atkal un atkal. Tā ir iespēja kopt mūsu tradīcijas, sildīties pie mūsu Latvijas barikāžu atmiņu ugunskuriem, kas ir unikāli, nav aizgūti vai ieviesti.

Šogad barikāžu laiku sagaidām bez valdības. Sildoties barikāžu laika atmiņu gaismā, prātā nāk Ievas Akurateres izpildītā dziesma “Manai tautai”. Nekas cits mums vairs nespēs palīdzēt.

Viedokļi/Komentāri