Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atrast brīdi...

Svētdien adventes vainagā iededzām trešo svecīti. Mācītājs Valdis Baltruks todien sprediķī sacīja: grūti pateikt, vai šis ir vistumšākais vai visgaišākais laiks. Ja laiku vērtējam pēc dienas garuma, tad tumšākais, ja pēc sirds siltuma, tad bieži tas ir arī gaišākais laiks. Bet kā to gūt?

Dienas  pirms Ziemassvētkiem ved mūs pretim kādām izjūtām, aiz kurām ir kaut kas mīļš, sen aizmirsts un pazaudēts, kas mums atkal no jauna jāsameklē. Adventes laikam vajadzētu būt miera un līdzsvara meklējumu laikam. Taču to gan nevar teikt par politiskajām norisēm mūsu valstī. Kā īlens no maisa tieši šajā laikā spraucas ārā kašķi, korupcija, krāpšanās, nenovīdība, meli, apvainojumi. Un, ja arī pasaule vakar pārklājās baltu segu, tā neiznīdē  to melno, kas ieperinājies kā ķirmis daudzu amatpersonu dvēselēs. Tāds pats ķirmis laiku pa laikam grauž arī mūsu sirdi. Ir kašķi kolektīvos, ģimenēs. Kāda māte par dēlu saka: es negribu, ka viņš nāk pie mana kapa; kāda sieva par vīru saka: viņš mani nodeva, nevēlos viņu vairs redzēt; kāda vedekla vīramātes dāvanas mazbērnam izmet atkritumu spainī... Un tā, nēsājot akmeņus sirdī, mums vairs nav vietas kaut kam citam. Taču, atlaižot to visu, var notikt negaidītais — gaisma ienāk sirdī ne tikai no adventes svecītēm. Kā teicis kāds nezināms autors: “Piedod citiem nevis tādēļ, ka tie to ir pelnījuši, bet tādēļ, ka tu esi pelnījis mieru.”

Katru gadu, kļūstot vecākiem, arvien kuplāks kļūst  paziņu, radu, draugu pulciņš, pār kuriem kā krusts ir pāri vārds “nekad”... Nekad vairs neredzēsim viņu smaidu, nekad nedzirdēsim viņu balsi, nekad nebūs viņu uzmundrinošo smieklu, nekad no viņiem vairs nedzirdēsim mīļvārdiņus. Dažkārt tikai zaudējuma brīdī atskāršam, ka cilvēks dzīvojis tavā asinsritē. Un vēl — tuvums ne vienmēr nozīmē asinsradniecību un fizisko klātbūtni. Šādos brīžos šķiet nepanesami dzīvot, kaut gan īstenībā tā ir vienīgā patiesība, ko mēs viens par otru zinām — visi reiz šķirsimies no šīs pasaules, vien liktenis izspēlē kārtis un nosaka, kad un kā.

Ir uzskats, ka Ziemassvētku laikā eņģeļi ir vistuvāk zemei. Taču, iespējams, tie ir mūsu mīļie, kurus nekad vairs nesastapsim šīszemes gaitās. Varbūt tieši adventes laiks ir tas brīdis, lai domās biežāk satiktos ar viņiem un gūtu gaišumu no šīm atmiņām.  Diemžēl bieži vien pirmssvētku dzīves ritms ir tik straujš, ka nespējam paveikt visu iecerēto, bet varbūt mums nemaz to nevajag? Varbūt daudz svarīgāk Ziemassvētku laikā ir atrast brīdi, lai parunātos ar saviem tuvākajiem, ar to, kas debesīs, un to, kas mīt mūsos pašos.

Viedokļi