Bīstamais pašapmāns

Gudrs lasītājs ir analītisks lasītājs un visu atrodamo informāciju neuztver burtiski, arī tik kutelīgus tematus kā Krievijas politika. Tomēr dažu Krievijas deputātu iesniegtais likumprojekts pamatīgi satracinājis sabiedrību. Runa ir par ierosinājumu piešķirt Krievijas pilsonību visiem krieviski runājošajiem, kuri ir bijušās Krievijas Impērijas iedzīvotāju pēcnācēji. Tas nozīmē, ka pilsonības saņemšanas kritērijiem atbilstu miljoniem cilvēku dažādās valstīs, tostarp arī Latvijā.

Ja līdz šim daudzi uzskatīja, ka Krievijas propoganda ir tikai tāds bubulis, ar ko biedē iedzīvotājus, tad šis solis apliecina tā dēvētās “krievu pasaules” reālu veidošanos. Nav vajadzīgi ne kari, ne citas agresīvas metodes, bet miermīlīgā veidā var radīt valsti valstī, kas Krievijai ļautu iespaidot citus, atsaucoties uz savu pilsoņu aizstāvēšanu. Noteikti neesmu eksperte Krimas jautājumā, bet tagad vēl vairāk apzinos, ka līdzīgi scenāriji pēc rosinātā likumprojekta pieņemšanas iespējami arī citviet.

— Par visiem iedzīvotājiem jādomā, lai viņiem būtu darbs un iztikšana, nevis, kāda viņam nacionalitāte un valoda, — tā reiz sarunā teica kādas citas tautības pārstāvis. Dažkārt patiesi šķiet, ka šajā laikā, kad pasaule ir tik atvērta, nacionālie jautājumi var palikt otrajā plānā. Galvenais, lai ir miers un visi varam dzīvot cilvēcīgos apstākļos. Tikai šāds pašapmāns ir bīstams, jo drīz vien būsim retoriskā jautājuma priekšā — kas mēs esam?  

Atceros laiku pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad Latvija tik izmisīgi cīnījās par savām nacionālajām vērtībām — valodu, simboliem un pilsonību. Ne viss šajā procesā bija pareizi, un domāju, ka tā sekas ir jūtamas. Tomēr arvien vairāk apzināmies, ka bez šīs cīņas mēs jau sen būtu nekas. Aizvadītais ceturtdaļgadsimts nav iemācījis visus nepilsoņus mīlēt un cienīt valsti, kurā viņi dzīvo, apgūt tās valodu, un arī ar  pilsonības iegūšanu liela daļa nesteidzas. Viņiem ir sava laimes zeme.

Dzīvojam ļoti interesantā un saspringtā laikā, kad politiskās stratēģijas veidotājiem jāspēj paskatīties divus soļus uz priekšu. Arī šķietami absurdas iniciatīvas jāvērtē un jāzina, kā rīkoties, ja tā patiesi notiks. Var jau teikt, lai Krievija dara, kā vēlas, mums jārisina savas problēmas. Tomēr tāda pasu dalīšana kļūtu arī par mūsu nopietnu problēmu. Jau tagad Latvijai īsti nav skaidrs, ko darīt ar lielo skaitu nepilsoņu, kuri šādā statusā dzīvo gadu desmitiem. Ik pa laikam izskan diskusijas par Pilsonības likuma atvēršanu, bet konstruktīva risinājuma nav. Acīmredzot naivi gaidām, kad latviešu būs tik daudz, ka par to nevajadzēs uztraukties, bet nepilsoņi jau tāpēc nekur nezudīs.

Viedokļi