Būt vai nebūt oligarhiem?

Oligarhu  jautājums Latvijā vētīts jau gadiem, un aizvien aktuāls tas kļūst pēc lielāka vai mazāka publiska skandāla. Šoreiz tas notika pēc publiskotajām sarunām viesnīcā “Rīdzene”, un šīs lietas izpētei, neraugoties uz zināmu skepsi sabiedrībā, radīta arī parlamentārās izmeklēšanas komisija. To, ka tā daudz nepaveiks, prognozēts jau iepriekš, un patiesība vien ir, jo lielāka skaidrība nav radusies nevienam. Ir tikai dažādu viedokļu paušana, lai vispār sāktu izpēti, bet reāli strādāts maz.

Šobrīd lielākais strīds izvērties par to, ka komisijas darbā neiesaistās Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedra, kuras vadība paziņojusi, ka nevar to darīt resursu trūkuma dēļ. Kritiku izpelnās citi komisijā uzaicinātie eksperti, tostarp pelta Ingunas Sudrabas piemērotība šim darbam. Un tā jau no šī gada jūlija. Klāt jau novembris, un joprojām nekas nav pavirzījies uz priekšu. Ir sajūta, ka par visu svarīgāk ir izvērtēt, cik kristālskaidri ir paši komisijas locekļi, nevis runāt par lietu.

Atmiņu stāsti — tā par šo sarunu izmeklēšanu daudzkārt saka sabiedrībā, klausoties atsauksmes par zināmu cilvēku iztaujāšanu izmeklēšanas gaitā. Nekā konkrēta, tikai spriedelējumi un tukšas runas. Komisijas rīcībā taču ir krimināllietas materiāli, kurš kad un ko teicis. Arī citviet dokumentēta katra rīcība, jo liela daļa no lietā iesaistītajiem strādājuši valsts iestādēs. Tagad, pēc septiņiem gadiem, prasīt, lai kāds kaut ko pastāsta, ir laika tērēšana. Tas viss rada neizpratni par komisijas darbību, jo līdz galam nevar izprast, ko tā vēlas panākt. Par to, ka izmeklēšanas rezultātā sarunās iesaistītie varētu saņemt sodu, atliek vien pasmaidīt.

Tikmēr ar oligarhiem Latvijā ir tāpat kā senā teicienā — suņi rej, bet karavāna iet tālāk... Tāpēc pilnīgi reāls šķiet apgalvojums, ka valsts sa­grābšana turpinās joprojām, un tas būs aktuāli tikmēr, kamēr kādam savas personīgās intereses būs svarīgākas par valsts, jeb, vienkārši runājot, — sajauks personīgos ar valsts maciņu. Viens no jaunākajiem piemēriem tam ir nesenais elektrības obligātās iepirkumu komponentes skandāls. Kamēr cilvēki sakostiem zobiem pacieta šo uzspiesto maksājumu, kuru, kā apgalvoja politiķi, nav iespējams atcelt, veikli darboņi guva labumu, turklāt pamatīgu. Tā ir bijis un turpināsies, ka politiķi nobalso par likumiem, kas izdevīgi kādai atsevišķai grupai cilvēku. Arī oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas pārstāvis Andrejs Judins atzinis, ka var sodīt vecos, bet nāk jauna paaudze, kas arī grib tik pie varas. Tā ka — būt vai nebūt turpmāk oligarhiem, tas ir mūžīgs jautājums.

Viedokļi