Cik kraus, tik nesīsim?

Nesavtīga palīdzība nelaimē un grūtībās nonākušiem cilvēkiem ir pašsaprotama, ne mirkli neapšaubu tās nepieciešamību. To droši vien neapšauba arī lielākā daļa sabiedrības, jo dažādās labdarības akcijās katru gadu kopā saziedot izdodas arvien vairāk, īpaši tad, ja nauda vajadzīga ārkārtas gadījumos. Arī mēs kopā ar kolēģiem šogad esam apsolījušies aktīvāk atbalstīt līdzcilvēkus, ne tikai uzrakstot par notikušo. Priecājos, ka jau gada pirmajās dienās esam spējuši šo apņemšanos sākt īstenot.

Tomēr ir viens, ko nekādi nespēju pieņemt — tas ir veids, kādā šī palīdzība līdzcilvēkiem tiek sniegta. Diemžēl mūsu valstī tas jau kļuvis par normu — tiem, kuriem ir grūti, arī palīdz tie, kuriem ir grūti. Proti, lielākie ziedotāji taču esam mēs, tauta! Viens otram gadiem ziedo pensionāri, bērni, studenti, bezdarbnieki, ģimenes ar vairākiem bērniem. Ikviens, kurš nav vienaldzīgs, taču vajadzību ir vairāk un tās  ziedotāji neatrisina. Šķiet, gan valsts, gan pašvaldības, plānojot savu budžetu, drīz tajos ieviesīs jaunu aili — ziedojumi —, uz to rēķina varēs atrisināt daudz sasāpējušu problēmu.

Portālā ziedot.lv starp aicinājumiem palīdzēt līdzcilvēkiem, kurus skārusi smaga slimība vai daudzi tūkstoši eiro nepieciešami dārgai operācijai ārzemēs, ir daudz projektu, kuru īstenošanai līdzekļi nepieciešami visu laiku. Proti, nauda pastāvīgi vajadzīga smagi slimu bērnu kopšanai mājās, bērnu rehabilitācijai, smagi slimu bērniņu  masāžām, smagi slimu jauniešu rehabilitācijai, trūcīgām ģimenēm ar bērniem. Šīs jomas, kurās Latvijā katastrofāli trūkst naudas, var turpināt. Es to saprotu tā — varam ziedot un ziedot, taču mūsu saziedotās naudas nekad nepietiks visiem.

Visvairāk mani samulsināja aicinājums palīdzēt trūcīgiem sirmgalvjiem. Projekta aprakstā teikts: “Mūsdienu steidzīgajā un materiālajā sabiedrībā veci cilvēki bieži kļūst par neredzamajiem pilsoņiem. Veci un aizmirsti cilvēki ir gan laukos, gan trokšņainās pilsētās. Liela daļa šo cilvēku savu mūža nogali pavada dziļā vientulībā un pārliecībā, ka viņu pienākums ir pēc iespējas ātrāk un klusāk nomirt.”
Vai tad rūpes par saviem vecajiem, vientuļajiem cilvēkiem nav jāuzņemas pašvaldībām un sociālajiem dienestiem? Redzot to, cik līdzcilvēki daudz spēj, manuprāt, atbildīgās iestādes visu gadu var snauduļot tādā ziemas miegā — kāpēc darīt, ja var nedarīt?

Viedokļi