Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Desmaizes, kalnā ejot, gan neņemiet līdzi — komentē Imants Kaziļuns, laikraksts "Staburags"

Katra darbība rada pretdarbību. Vieni vēlas apkampt Latviju tās 100. dzimšanas dienā, otri šīs svinības vēlas iebāzt sev vai kādam kādā vietā. Vieni sajūsmā sprauž karodziņu pie jakas, liek pie auto loga, otri gvelž par neizdevušos valsti. Man gribas domāt, ka tie otrie ir mazākumā. Pieredze gan bliež pa acīm un ausīm, sakot — neesi naivs. Negatīvā apkārt ir tik daudz, ka brīžiem nolaižas rokas. Kad 18. novembra vakarā Rīgā Daugavmala būs stāvgrūdām pilna ar salūta vērotājiem, otri galvā skaitīs, cik desas luņķu par šo naudu varētu nopirkt. Materiālā puse vienmēr būs svarīga, un arī pirms simts gadiem materiāls — lodes un šautenes — noderēja, lai sasniegtu garīgo vērtību — brīvību. Toreiz bija mērķis, un, lai cik nereāls, pat bezjēdzīgs tas daudziem šķita, bija saujiņa to, kas noticēja līdz galam. Ja ne viņu, valsts nebūtu. Te, šajā vietā pie Baltijas jūras, būtu Polijas vai Krievijas turpinājums. Paldies viņiem, kas sakostiem zobiem izturēja, vīriem, kas lēja asinis, sievām par asarām! Neesam kādas lielvalsts minoritāte vai vispār noslaucīti no pasaules kartes. Mums ir sava valoda, māksla, savi Dziesmu svētki, savs Porziņģis un “Prāta vētra”.

Šogad biežāk nekā citus gadus sev uzdodu jautājumu — kāpēc Latvija man ir dārga? Kāpēc ar šodienas prātu es to vairs nemainītu pret pārtikušu Lielbritāniju vai eksotisku Taizemi?

Man pie mājas ir kalns. Protams, kalns latviskā izpratnē, bet no tā var pārredzēt Sēlijas mežus, tuvākās saimniecības. Rītos man kalnā liek kāpt saullēkti, kad spožā debesu bumba vēl pavisam gurda, bet ir kā mūžīgs solījums jaunai lielai dienai. No netālās Lauces upes bieza migla saveļas garās skaistās stērbelēs, un pļavā ganās pa kādai stirnai. Dažkārt netālu zāli grauž kaimiņa govis. Pavasarī, vasarā visam pāri bagātīgu prieka mērci pārlej putnu balsis. Un tad tu stāvi šīs burvības vidū — mazs un reizē liels un svētīts. Savā zemē. Savā vietā. Šīs dzīvās gleznas dziļākā būtība ir lielais miers, harmonija. Ar šīm emocijām Latvija man ir dārga. Tā nav mana dzimtā puse. Bet tā ir Latvija. No kalna augšas var pārredzēt vairākus kvadrātkilometrus, arī sētsvidu, ēkas, taciņas, dārzu. Tā stāvot, domās pārlieku darāmos darbus. Jo no augšas viss labāk redzams. Ja tev nav sava kalna, der uzrāpties putnu vērošanas, ugunsdzēsības skatu tornī. Der arī augstceltnes pēdējais stāvs. Uzkāpšana ir arī attālināšanās no ikdienas, sevis pārcelšana citā līmenī fiziski un garīgi. Vienlaikus tā ir attālināšanās no sīkajām ikdienas problēmām, jaunu apvāršņu saskatīšana. Kāpt var arī citādi — izzinot, sajūtot, ielaižot Latviju dziļi sevī. Iepazīstot tās vēsturi ar visiem skarbajiem līkločiem, nevis truli glorificējot ulmaņlaikus. Sajūtot vecmeistaru gleznās, dziesmās, dzejas rindās. Ielaižot sevī tik dažādos šīs zemes cilvēkus, atverot sirdi citādajam, pieņemot jauno. Tāpēc tik svarīgi būtu katram atrast savu kalnu. Starp citu, arī salūts no augšas izskatās pavisam citāds. Desmaizes, kalnā ejot, gan neņemiet līdzi. Tās lai paliek ikdienai.

Viedokļi