Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Diskotēka ar dzejniekiem

Kopš pirmajām Dzejas dienām 1965. gada 11. septembrī Esplanādē, tolaik — Komunāru parkā, kas tika sarīkotas, atzīmējot Raiņa 100. dzimšanas dienu un atklājot viņa pieminekli, pagājuši 53 gadi. Pašsaprotami, ka, mainoties laikam, ideoloģijai un paaudzēm, mainījusies arī Dzejas dienu tradīcija un mūsu attieksme pret dzeju. Ja pirms vairāk nekā pusgadsimta dzeja bija teju vienīgais veids, kā atklāti varēja paust nostāju pret valdošo iekārtu, metaforās pateikt to, ko nedrīkstēja izrunāt skaļi, tad mūsdienās ir citi žanri, kuros izpausties, un dzejā tas vairs nav jāraksta, nav slepeni jāiekodē. 

Šoruden Dzejas dienas Rīgā, Kaņepes kultūras centrā, atklāja laikmetīgā dzejas lasījumā “Dzejas frekvence” ar audio un video performancēm. Viens no dalībniekiem — dzejnieks un mediju mākslinieks Artūrs Punte — uzstājās ar pašdarinātu instrumentu — Talvisota Sturm Machine. Ierīce apvieno miniatūras skaņas skulptūras un droninga mūzikas instrumenta īpašības, un autors to veltījis Ziemas karam, kurā somi atvairīja Padomju Savienības uzbrukumu. Priekšnesumā neliela ventilatora dūcošās skaņas mijiedarbojās ar dzejas tekstu, uzburot Somijas ziemas vējainajiem mežiem radniecīgu vidi. Savukārt pēc Dzejas dienu atklāšanas pasākuma notika diskotēka kopā ar dzejniekiem. Manuprāt, tas vēlreiz apliecina, ka sākotnējā ideja par Dzejas dienām to klasiskā izpratnē, kad dzejnieks lasa publikai savu dzeju, ir tālā pagātnē.

Tieši pirms gada septembrī LTV 1 programmā pārraidē “Nacionālie dārgumi”, ko vada mūziķis Zigfrīds Muktupāvels, viesojās trīs Latvijā populāri dzejnieki — Inga Gaile, Leons Briedis un Edvīns Raups, daloties savās pārdomās par Dzejas dienu tradīcijām un par to, kas viņu izpratnē ir dzeja. “Man varbūt ir dažāda attieksme pret Guntara Rača dziesmu tekstiem, ko viņš izdod arī kā dzejoļus. Ir brīži, kad benzīntankā dusmīga klausos tos un domāju: ārprāts, kaut kas tāds gandē mūsu tautas gaumi! Taču no otra puses saku sev: netiesā, jo kādam varbūt tie ir īstie vārdi īstajā brīdī,” domā dzejniece Inga Gaile.

Guntars Račs ar draugiem koncertējot un prezentējot dzejoļu grāmatu “365” ceļojumu pa Latviju sāka pavasarī. Viņu joprojām gaida skolās, kultūras namos un bibliotēkās, cilvēki aicina un gaida tikšanos. Grāmatas pirmā daļa, pēc “Latvijas Grāmattirgotāju asociācijas” datiem, kļuvusi par 2017. gada vispieprasītāko grāmatu Latvijā, un tas ir pirmo reizi Latvijas vēsturē, kad šādus panākumus gūst dzejoļu grāmata. Ar to ir pateikts viss.

Man šķiet, ka svarīgākais ir atrast laiku un vismaz rudenī, Dzejas dienu laikā, izlasīt kādu dzejoli, lieliski, ja izdodas atrast savu dzejnieku, kurš spēj iedvesmot un pacelt mazliet augstāk virs zemes un pāri pelēkajai ikdienai. Dzejai nav robežu un rāmju, nav sliktas vai labas dzejas — ir tikai mūsu izvēle, tā brīža sajūtas un emocijas. Mani šoruden atkal no jauna uzrunā Knuts Skujenieks. Klusi. Intīmi. Patiesi.

Viedokļi