Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Esam pieradinājuši daļu sabiedrības pieprasīt, saņemt un patērēt — komentē Evita Apiņa, laikraksts "Staburags"

Šīm pārdomām mani uzvedināja kāds virtuālais draugs, kurš sociālajā tīklā “Facebook” publicējis fotogrāfiju ar lielveikalā iegādātām dažādām kancelejas precēm un skolas somu, pievienojot tai aprakstu: “Vēl kāds skolnieks būs sagatavots skolai, jo izrādās, ka mūsu valstī ne visi to var atļauties.” Sekoja arī aicinājums iesaistīties un palīdzēt bērniem sākt skolas gaitas. Manuprāt, tas ir ļoti nepatiess apgalvojums un trauksmes celšana nevietā.

Pilnā sparā rit arī nodibinājuma “Palīdzēsim.lv” rīkotā labdarības akcija “Skola sauc 2018!” ar saukli — piedalies arī tu un atbalsti mazos mācīties gribētājus, lai Latvija taptu gudra un izglītota! Līdz pat 31. augustam ikviens var ziedot gan naudu, gan kancelejas preces un citas skolas gaitu sākšanai vajadzīgas lietas.

Arī “Staburags” nenoguris vairāku gadu garumā rakstījis par dažādām labdarības akcijām, kurās mūsu pusē varēja ziedot skolai vajadzīgās lietas, apģērbu, naudu, aicinot nebūt vienaldzīgam un palīdzēt, ziedot, atsaukties. Kāds ir secinājums? Skarbs. Man šķiet, tieši šajā konkrētajā jomā — ziedot, lai piepildītu skolas somas — esam nevis palīdzējuši viens otram, bet tieši pretēji — pieradinājuši daļu sabiedrības pieprasīt, saņemt un patērēt. Kā gan citādi lai to nosauc, ja arvien vairāk ir ģimeņu, kuras nespēj bērnus sagatavot skolai, gaidot, lai viņu vietā to izdara sveši cilvēki?

Manuprāt, ģimenēm ar skolas vecuma bērniem, kuri paši tiek ar visu galā vai vismaz cenšas to izdarīt, mācību gads nebeidzas maijā un pēkšņi nesākas septembrī. Tas ir process, kas sākas ar pirmklasnieka skolas gaitām un turpinās 12 gadus bez brīvlaika un atvaļinājuma. Vecākiem nepārtraukti ir jādomā un “jāpieslēdzas” bērna vajadzībām — kancelejas preces nav pārtika, to krājumus var papildināt visu gadu, lielākoties tā nebojājas, lai vienā iepirkšanās reizē nebūtu jāsecina, ka vajag visu, daudz un uzreiz, bet naudas tam nav.  Ļoti daudz lietu, tostarp visas grāmatas un darba burtnīcas, nodrošina skola.

Vēl viena ļoti svarīga lieta, kas, manuprāt, pazūd, arvien saņemot, ir attieksme pret savām mantām, skolas lietām un apģērbu. Ja vajadzīgo lietu — skolas somu — bērns nopircis kopā ar vecākiem, vēl labāk, ja pirkumā piedalījies ar savu kabatas naudu vai pielicis vasarā nopelnīto — attieksme ir krietni citādāka nekā tad, ja to kāds viņam ir ziedojis, atnesis un nolicis — lūdzu! Paša pirkto mantu bērns saudzē, nereti pat tik ļoti, ka ar vienu un to pašu somu vai penāli uz skolu var doties vismaz divus gadus pēc kārtas. Tas ir tāpēc, ka ir apziņa, ka šī soma vecākiem ir bijusi jānopelna, bet šī apziņa nekad neradīsies tur, kur tikai ņem.

Esmu par labdarību, par palīdzēšanu līdzcilvēkiem, kad tie nonākuši grūtībās, taču esmu pret bezdarbību, pastieptu roku un attieksmi — man nav, man vajag, man pienākas, dodiet!

Viedokļi