Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ierobežotās iespējas: izdzīvos pašu spēkiem vai nē?

Neizdarību medicīnā Latvijā netrūkst, un tās ik pa laikam satricina sabiedrību. Nesen kārtējais skandāls bija Rēzeknē, kur vietējais mediķis nav spējis pacientei diagnosticēt insultu, atsakoties viņu uzņemt slimnīcā. Vai tā ir kārtējā komunikācijas kļūda vai ārsta nespēja veikt savus pienākumus, vērtēs atbilstošās institūcijas, bet šī situācija atklāj nopietnu problēmu, ar ko nākas sadzīvot jau gadiem — cilvēki visbiežāk reģionos ir kā ķīlnieki veselības aprūpes ierobežotajā sistēmā. To beidzot saskatījusi arī veselības ministre Ilze Viņķele, atzīstot, ka šis gadījums apliecina problēmas ar medicīnas speciālistu pieejamību reģionos. Šādiem ārstiem, par kuriem saņemtas vairākas sūdzības, nebūtu jāstrādā, bet slimnīcai citu nav. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad  gaidītās slimnīcas durvis tomēr vērušās un ir cerības saņemt optimālo palīdzību, tā ir kā laimes spēle — būs vai nebūs pretī mediķi, kuri darīs visu iespējamo, lai cilvēks izveseļotos. Lai risinātu tādus gadījumus kā Rēzeknē, iecerēts ārstiem reģionos sākt piedāvāt attālinātas konsultācijas, lai viņi nepārtrauktā režīmā varētu lūgt padomu speciālistiem Rīgā. Insulta vienībās ticis veikts audits, kura rezultāti bijuši viduvēji, bet tagad acīmredzot būšot jāveic pēcaudits, lai vēlreiz izvērtētu situāciju. Kāpēc tas netika darīts līdz šim? Ja lauku cilvēki netiek uz Rīgu, varbūt jādomā, kā Rīgas iespējas tomēr nogādāt līdz viņiem?
Nesen ar paziņu runājām par šo tēmu, un abas secinājām — lai arī mediķi nepārtraukti atgādina vismaz insulta gadījumā rīkoties nekavējoties, jo šajā slimībā ir svarīgas tieši pirmās palīdzības stundas, bet nezinām nevienu, kurš būtu nonācis izslavētajās Insulta vienībās, lai arī šādu pacientu paziņu vidū netrūkst. Visi kā viens izgājuši cauri reģionālo slimnīcu gaiteņiem, kur attieksme lielākoties ir nogaidoša — izdzīvos pašu spēkiem vai nē. Ņemot vērā šo vienību iespējas un mediķu lielo pieredzi un profesionalitāti, palīdzība tiešām varētu būt efektīva. Mūs nerimtīgi māca pazīt insultu vai citas slimības, bet ne vienmēr cenšas ātri palīdzēt. Cilvēki raduši uzskatīt, ka ārsts ir kas ļoti īpašs un neaizskarams, kuram nevar aizrādīt, tomēr ievērot pieņemšanas laikus vai rūpīgāk iedziļināties veselības problēmās, jo esam atkarīgi no viņu zināšanām un prasmēm, kādu pašiem nav, vajadzētu. Tāpēc ir rūgtums, ja mediķis nespēj vai negrib iegūto izmantot vai dara to pavirši, un jānonāk pat līdz ārsta licences anulēšanai. Tomēr laikam jau tas ir likumsakarīgi arī medicīnā “noņemt no trases” tos, kuri nespēj veikt savu darbu, jo ne visi, kuri ieguvuši izglītību, ir piemēroti šim darbam.
Mēs visi gan mēdzam kļūdīties, bet ārstiem šīs kļūdas maksā visdārgāk, un skumji, ja tās radušās, nevēloties problēmu saskatīt laikus. Nebūt negribu noniecināt ārstus reģionos, bet ir atšķirība — ikdienā nākas saskarties ar dažiem vai daudziem konkrētas saslimšanas gadījumiem. Ja reiz Latvijā ir konkrētas Insulta vienības, kas specializējas tieši šīs slimības ārstēšanā, tad censties arī dot viņiem šo darbu. Varbūt šis gadījums, kurš pievērsis arī veselības ministres uzmanību, liks sarosīties vairāk.

Viedokļi/Komentāri