Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Informācijas trūkums rada nezināšanu — komentē Sandra Pumpure, laikraksts "Staburags"

Satversmes tiesa par antikonstitucionālu atzinusi normu, ka jāpublisko valsts un pašvaldību darbinieku algas ar vārdiem un uzvārdiem. Ja līdz šim gribēja apskatīties, cik konkrētajā mēnesī saņēmis katrs darbinieks, atlika ieskatīties, piemēram, pašvaldību mājaslapu sadaļā par budžetu. Tagad šie saraksti jādzēš. Daļa Aizkraukles pašvaldību pilnībā izņēmušas šādu informāciju, bet daļa paudušas vien amatpersonu un darbinieku mēnešalgas apmēru konkrētās amatu grupās.

Ar lūgumu atcelt likumu, kas liek internetā katru mēnesi publiskot un glabāt astoņus gadus informāciju par izmaksāto atalgojumu, Satversmes tiesā vērsās vairāku augstskolu mācībspēki un darbinieki. Viņuprāt, šāda prakse pārkāpa viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo dati atklāj ne tikai algas apmēru, bet arī saņemtos pabalstus, kas saistīti ar tuvinieku nāvi vai veselību, un tas ir dziļi privāti. Patiesībā gan šādi algu saraksti neatklāj neko, tikai rada vēl vairāk lieku jautājumu — kāpēc konkrētais cilvēks saņēmis tik daudz, bet kāds cits dažā mēnesī tik maz! Skaitļi jau nesniedz konkrētas atbildes par prēmijām vai pabalstu veidiem. Tad ir jāveido pamatīga analīze, ko diezin vai kāds dara, ja nu vienīgi cītīgi seko līdzi kāda nedrauga ienākumiem. Turklāt amatpersonu atalgojumu informācija joprojām atrodama Valsts ieņēmuma dienesta deklarāciju publiskajā daļā.

No algu “caurspīdīguma” viedokļa raugoties, šādām ziņām jābūt, bet tikai — cik detalizētām. Tāpēc Saeimas deputāti apsver iespēju pilnveidot regulējumu, jo iedzīvotājiem joprojām ir tiesības iegūt informāciju par attiecīgās amatpersonas vai darbinieka vārdu un uzvārdu, kā arī saņemto atalgojumu, protams, sniedzot attiecīgu pamatojumu. Vēl jau ir arī kutelīgais datu aizsardzības jautājums. Tāpēc politiķi šajā jautājumā nevar paust konkrētu viedokli, kā labāk rīkoties.

Grūti gan pateikt, kāpēc laikā, kad finanšu jomu mēģina padarīt arvien pārskatāmāku, būtu jāslēpj, cik konkrēti katrs saņem. Turklāt valsts un pašvaldību iestādes ir tās, kur jāvalda vislielākajam atklātības principam. Tās ir struktūras, kas veidotas tikai un vienīgi, lai strādātu iedzīvotāju labā, nevis otrādi. Katram arī jāapzinās, kādi ir noteikumi darbavietā, un, ja kāda amatpersona vai darbinieks nevēlas atrasties zem “lupas”, varbūt jāizvēlas cits darbs.

Atalgojuma publiskošanai savulaik galvenais iemesls bija novērst korumpētības riskus. Nekad gan nav dzirdēta pamatīgāka analīze ar pamatojumu, vai šāds solis sevi ir attaisnojis. Vai tāpēc valstī mazinājusies korupcija? Diezin vai. Nelielo ienākumu saņēmējiem tas, iespējams, liek justies neērti, ja kāds skatās viņu maciņā, bet lielākajiem labumu guvējiem tas daudz neko nenozīmē, jo viņi tik un tā radīs attaisnojumu visiem saņemtajiem tūkstošiem. Tomēr nepubliskot neko būtu pārāk bīstami, jo informācijas trūkums sabiedrībā rada  nepareizu priekšstatu. Tad vieglāk manipulēt ar citiem un tikai bļaut, cik maz saņem konkrētās nozares darbinieki. Kad sāka publiskot algas, daudzkārt patiesi bija liels pārsteigums, cik patiesībā algā ik mēnesi saņem ar streiku draudošs  darbinieks. Ja šādas ziņas būs liegtas, grūtais laušanās process līdz atklātībai sāksies no jauna.

Viedokļi/Komentāri