Izvēlēties uzticamus medijus

Aizvadītās nedēļas nogalē daudzi cilvēki man jautāja, kāpēc “Staburags” neko neraksta par šausminošo gadījumu, kas noticis “krievu” skolā Aiz­krauklē. Kāda interneta vietne bija izplatījusi “ziņu” par to, ka Aizkrauklē 16 gadus vecs skolēns dauza skolotājas galvu pret sienu. Informācijai bija pievienota Aizkraukles novada vidusskolas ēkas Draudzības krastmalā 5 fotogrāfija. Vārdu “ziņa” šajā gadījumā pēdiņās liku apzināti, jo manā skatījumā tā nav nekāda ziņa, bet gan autora sacerējums, kas balstās uz kaut ko dzirdētu un apvīta ar pieņēmumiem, kas nebalstās uz izpētītiem un pamatotiem faktiem. Šī informācija pārceļojusi no viena portāla uz otru, pat nevar saprast, kurš ir tās autors un kur tā cēlusies. Vienīgi no teksta var izlobīt, ka “kājas tai aug” no kāda TV raidījuma “Bez tabu” sižeta.
Tad kāpēc “Staburags” par to nerakstīja? Tāpēc, ka tā sauktajā “krievu” skolā Aizkrauklē nekas tāds nav noticis, par ko Aizkraukles novada dome, lai atvēsinātu satrauktos prātus, arī izplatīja oficiālu paziņojumu. Tiklīdz mēs noskaidrosim, kur un kas tad patiesībā ir noticis, apzināsim lietas apstākļus un pārbaudīsim faktus, mēs noteikti par to jums pastāstīsim.

Publiskajā vidē pēdējā laikā ļoti daudz tiek runāts par pseidoportāliem, kuri ātri iegūst lētu popularitāti ar kliedzošiem virsrakstiem un maldinošām ziņām, kuras bieži rodas no “zila gaisa”, un netrūkst cilvēku, kuri uz tām uzķeras. Cilvēkiem pietrūkst kritiskās domāšanas, un priekšstats par notiekošo rodas no steigā izlasītiem virsrakstiem, kuros nereti uzsvars tiek likts uz vārdiem “šausminoši”, “vājprāts”, “traģisks”, “neticams”. Kultūras ministrija pat veikusi pētījumu, un tā rezultāti diemžēl nav iepriecinoši, jo gandrīz puse aptaujāto atzīst, ka viņi tic tam, kas izskan medijos, pieņemot to, ka arī visas interneta vietnes, kas sevi dēvē par ziņu portāliem, ir mediji. Piektā daļa Latvijas iedzīvotāju mēdz dalīties ar informāciju internetā, to nepārbaudot. Jo sevišķi augsts īpatsvars ir jauniešu vecumgrupā no 15 līdz 24 gadiem. Viņi neiedziļinās pašā stāsta saturā, būtībā, nepievērš uzmanību tam, vai šādai kliedzošai ziņai vispār ir autors, kas uzņemas atbildību par uzrakstīto, kas ir izmantotie avoti un cik pamatoti ir minētie fakti. Informācijas bagātajā pasaulē tas tiešām var kļūt par izaicinājumu — kritiski izvērtēt sniegto saturu un izprast mediju un citu informācijas sniedzēju funkcijas. Tāpēc es aicinātu izvēlēties uzticamus informācijas avotus un medijus, kuri atbild par to, ko publicējuši.

Viedokļi