Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ja notiktu Ziemassvētku brīnums

Ziemassvētku būtība ir Dieva dēla Jēzus Kristus piedzimšana un šī notikuma svinēšana. Nekas vairāk. Kristieši šo faktu izjūt dziļāk — savā sirdī un ar baznīcas starpniecību. Pārējie ar veikalā,  mūsdienās arī virtuālā veikalā, redzamām mantiņām, salkanām dziesmiņām, bagātīgi klātiem galdiem. Šonedēļ klausījos Rīgas Lutera draudzes mācītāja Induļa Paiča lekciju, un līdz manai sapratnei nonāca apziņa, ka Kristus dzīve ir arī katra mūsu dzīve ar piedzimšanu, garīgu nomiršanu un augšāmcelšanos. Diemžēl, baidoties no pārmaiņām dzīvē, kuras nereti ir ļoti, ļoti sāpīgas, cilvēks sevi atstāj sastingumā. Dzīvojot iluzora miera stāvoklī, cenšoties sevi pasargāt, ieliek rāmī. Tajā visi stūri, visas malas, visi attālumi ir pazīstami. Tajā ir tas, ko dara citi. Viegli sekot, pašam līdzi nedomājot, neuzdodot sev jautājumu — kāpēc es to daru?

Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Baiba Vītoliņa nesen teica, ka aptaujas uzrāda — 18% Latvijas iedzīvotāju pirms Ziemassvētkiem aizņemas naudu bankās vai noformē ātros kredītus. Tiesa, vidējā summa nav liela, līdz 100 eiro. Pieskaitot kredīt­iestādes peļņu jeb procentus, jāatdod vairāk. Lai arī latviešu ticējums paredz, ka vecajā gadā jāatdod visi parādi, viena piektā daļa izdara tieši pretējo. Kāda no bankām Latvijā gājusi vēl tālāk, ciniskāk. Reklāmā radio ar ieskaņotām bērnu balsīm tā aicina tēti palikt mājās, svētkos būt kopā un darba vietā paņemt kredītu. Sit pa jūtām.

Kāda cita decembrī veikta aptauja liecina, ka aptuveni divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju vairs neatceras visas pērn saņemtās Ziemassvētku dāvanas. Turklāt daļa arī atzīst, ka ne visas dāvanas bijušas pārdomātas un sniegušas cerēto gandarījumu. Kā gan citādi, ja dāvana bijusi viens no miljona citiem plastmasas krāmiem, kas pirkts lielveikalā? Kas liek izvēlēties šādu “dāvanu”? Steiga, vienaldzība, ķeksītis galvā — es taču atcerējos, uzdāvināju?

Vai pasaules ekonomika apstātos un mēs dzīvotu sliktāk, ja pēkšņi notiktu Ziemassvētku brīnums un visa šī draza pazustu no veikalu plauktiem uz neatgriešanos? Gluži pretēji — pasaule uzelpotu. Ietaupītos enerģija, izejvielas. Vakar kādā Latvijas Radio 1 raidījumā bija saruna par tēmu “Ziemassvētku dāvanas”, uzsvaru liekot uz pieticību, neizšķērdēšanu. Es teiktu, ka varētu sākt ar dāvanu papīru — tā vietā izmantojot, piemēram, vecās avīzes. Vakar, uzrunājot katoļu mācītāju Māri Ozoliņu, nepārprotami piekrītu viņa teiktajam, ka šajos svētkos visīstākā dāvana ir tā, ko pasniedz tam, kurš pretī nevar dot. Vēl varētu piebilst — vai nav gatavs to darīt. Pārsteigt, izdarīt labu ir skaistākais, paliekošākais, ko šajā dzīvē varam dāvināt viens otram. Tikai vai mūsu galvas ir gatavas iziet no ierastā sastinguma?

Viedokļi/Komentāri