Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jāmācās atšķirt svarīgo no mazsvarīgā. Komentē Evita Apiņa, laikraksts "Staburags" 1

Trešdien, 21. novembrī, apritēja jau pieci gadi kopš Zolitūdes traģēdijas, kad, sabrūkot lielveikalam “Maxima”, dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus. Šonedēļ traģēdijas vietā bija piemiņas pasākums, aktualizēts arī jautājums par
21. novembra kā sēru vai piemiņas dienas iekļaušanu kalendārā.

Fakts, ka Zolitūdes traģēdijas krimināllieta kļuvusi par vērienīgāko tiesas prāvu Latvijas vēsturē — Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa 2015. gada decembrī sāka skatīt lietu, kurā sākotnēji prokuratūra par cietušajām krimināllietā atzinusi 263 personas, bet kopējais pieteiktais kompensācijas apmērs ir 155 miljoni eiro. Kā liecinieki krimināllietā pieteikti 144 cilvēki. Šo nepilno trīs gadu laikā notikušas 147 tiesas sēdes, nopratinātas 438 personas, krimināllietas apjoms ir 111 sējumi, tam klāt vēl lietiskie pierādījumi un milzīgs skaits dokumentu. Uz apsūdzēto sola sēž deviņi cilvēki — ēkas būvkonstrukciju autors, projekta autors, būvdarbu vadītājs, būveksperts, būvuzraugs, kā arī trīs Rīgas pilsētas būvvaldes darbinieki un veikala “Maxima” darba aizsardzības speciāliste. Neviens no viņiem savu vainu notikušajā neatzīst.

Arī šodien Zolitūdes traģēdijas bojāgājušo ģimenēm 21. novembris ir melnais datums. Tuvinieki  vēlas, lai pagaidu piemineklis pārtop par skaistu piemiņas vietu, un ar skumjām atzīst, ka vienīgais, ko cilvēki mācījušies no traģēdijas — neuzņemties atbildību. “Vienīgais, ko mācāmies, ir neatbildība. 40. gados bija Hirosima, un pasaule to neaizmirst joprojām. Šis gadījums Latvijai bija Hirosima, tā bija mūsu Hirosima, kā teica Valsts prezidents, slaktiņš, civiliedzīvotāju nogalināšana miera apstākļos. Pie tam —  ar ļoti lielu valsts atbildību. Valsts atbildību nejūt,” teic lielveikalā bojāgājušā Andreja Burvja tēvs Imants. 

Ar atbildības uzņemšanos šonedēļ saskārāmies arī mēs — pēc 18. novembra svētkiem Aizkrauklē sociālajos tīklos bija daudz sašutušo par sabojātiem svētkiem, jo uguņošana notika agrāk, kā paredzēts. Aizkraukles novada kultūras nama vadītāja Anta Teivāne, pārdzīvojot notikušo un uzņemoties vienpersonisku atbildību, atvainojoties par sabojātajiem svētkiem, uzrakstījusi atlūgumu. Un te ir vērts apstāties un padomāt. Kas ir neizdevies, precīzāk, pusstundu agrāk debesīs izšauts salūts, salīdzinot ar 54 dzīvībām, simtiem salauztu dzīvju, ģimeņu traģēdiju, bērnu, kuri kļuvuši par bāreņiem, vecākiem, kuriem jādzīvo bez saviem bērniem? Pupu mizas!  Mums katru dienu arvien no jauna jāmācās atšķirt svarīgo no mazsvarīgā, būtisko no nebūtiskā. Piedot, saprast, ja kāds kļūdās niekos, un neriet uz līdzcilvēkiem situācijās, kas mūsu dzīvi nebojā, neizkropļo un nerada traģēdijas. Tas mums vēl  jāmācās.

Komentāri 1

baiga.zaiga

Acīmredzot pilnmēness ir krietni aptumšojis raksta autores veselo saprātu, jo salīdzināt divus tik nesalīdzināmus gadījumus ir baisi amorāli.
Par salūtu... Vai tiešām atbildība jāuzņemas situācijās, kad kāds iet bojā, bet "situācijās, kas mūsu dzīvi nebojā, neizkropļo un nerada traģēdijas" vienkārši saprast un piedot? Pāragri izšautais salūts, protams, manu dzīvi nesabojāja, jo man nav ne 4, ne 5 gadi, bet tieši tik ir maniem abiem bērniem, kas mājupceļā no Aizkraukles patiesi skuma par nepiedzīvoto autoresprāt nebūtisko salūtu. Teivānes kundzes atlūgums neko nemainīs, bet ar patiesu emocionālu atvainošanos būtu bijis gana..

pirms 18 dienām, 2018.11.23 15:28

Viedokļi