Jāskaita stundas, nevis nauda

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija konceptuāli atbalstīja Tieslietu ministrijas sagatavoto priekšlikumu uzturlīdzekļu parādniekiem noteikt transportlīdzekļu vadīšanas tiesību aizliegumu. Tādējādi lemts motivēt bezatbildīgos vecākus pildīt savus pienākumus un nodrošināt savus bērnus ar ikdienai nepieciešamajiem līdzekļiem. Ne jau visiem alimentu nemaksātājiem uzreiz piemēros šādas sankcijas, bet tikai tiem, kuri nebūs  noslēguši vienošanos par kārtību, kādā veic uzturlīdzekļu un likumisko procentu maksājumus un tie nav veikti trīs mēnešus pēc kārtas. Nevar satraukties arī tie, kuriem auto vadīšana ir ikdienas darbs.

Žņaugs ap kaklu savelkas vēl vairāk — tāda ir tipiskākā reakcija komentāros par šo tēmu. Man gan vienmēr šķituši neizprotami šie cīniņi ar saviem bērniem. Tieši tā — ar saviem bērniem, kuri ne pie kā nav vainīgi! Tas nozīmē — ja cilvēks ir projām no ģimenes, viņam par savām atvasēm vairs nav nekādas daļas. Lielākoties šī cīkstēšanās ir vecāku starpā, un aiz naudaszīmēm neviens neredz mazo cilvēciņu, kuram vairāk par taustāmām lietām vajag vecāku klātbūtni un atbalstu. Žēl to cilvēku, kuri skaita naudu, bet ne stundas, ko pavada kopā ar saviem bērniem. Dzīvojot ģimenē, pats par sevi šķiet saprotams, ka bērniem jāsagādā apģērbs, ēdiens, izglītība un tas viss maksā. Lielākā daļa vecāku katru mēnesi nerēķina šos izdevumus. Ja to visu saskaitītu kopā, daudzi būtu pārsteigti, vai tik daudz naudas viņiem vispār bijis. Kad esi no tā visa atrauts, alimenti jau šķiet pārāk lieli un nevajadzīgi izdevumi.

Katru jauninājumu sabiedrība uztver saasināti. Līdzīgi savulaik bija ar uzturlīdzekļu nemaksātāju saraksta publiskošanu. Iebildes bija pamatīgas, un arī Satversmes tiesa lēma, ka  tas nesamērīgi ierobežo bērnu tiesības uz dzīves neaizskaramību. Tomēr Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija negrasās atteikties no šīs prakses. Nav gan arī precīzu datu, kā visi šie ierobežojumi uzlabo situāciju.
Savulaik valsts izdarīja labu žestu, nepilnajām ģimenēm maksājot uzturlīdzekļus neapzinīgo papuču un nereti arī mammuču vietā. Tomēr tas rada būtisku plaisu valsts budžetā, jo nemaz tik viegli nav iekasēt šos parādus. Ir vecāki, no kuriem nekad nebūs, ko paņemt, un valsts visu mūžu turpinās maksāt viņu vietā, papildus vēl piešķirot pabalstus pašu uzturēšanai. 

Viena pagale, protams, nedeg. Arī otram no vecākiem, kurš paliek viens ar bērnu uz rokām, jāuzņemas atbildība. Varbūt jaunie ierobežojumi liks aizdomāties ne tikai par to, ka par visu ir jāmaksā, bet arī padomāt, ka jāsakārto “papīri” un ģimene ir vērtība.

Viedokļi