Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jēga ir no piektās daļas

Konkurences trūkums daudzās jomās draud sabiedrībai nonākt situācijā, kad katrs sevi iedomāsies par kungu un ķēniņu, jo nav neviena cita, kas nāktu vietā. Kāda, kas elpotu pakausī un liktu darīt labāk, ātrāk, laipnāk. Par to vai ik dienu liek aizdomāties kafejnīcas, veikala apmeklējums, kāda pakalpojuma izmantošana. Iespējams, Rīgā situācija ir nedaudz labāka, bet tūlīt aiz galvaspilsētas robežas nākas saskarties ar nenovīdību, uzpūtību, paviršumu un slinkumu. Sākot no kafejnīcas, kur jāgaida teju stunda, kamēr apkalpos, beidzot ar logu izgatavošanu. Pirms Jāņiem tos lūdzu izgatavot kādai Aizkraukles puses firmai. Saņemšanas termiņš jau beidzās vairāk nekā pirms mēneša. Tā vien šķiet, katrs dzīvo savā pašapmierinātībā, iedomājoties, ka ir neaizvietojams, ka Latvijā cilvēku ir tik, cik ir, un nekur jau neliksies, nāks, ēdīs, sūtīs tos logus, ja vajadzēs, pagaidīs. Kādu laiku var dzīvot šādā pašapmierinātības mērcē, cerot, ka tā būs mūžīgi. Man tomēr gribas domāt, ka mums vajadzīga spēcīga dunka pa sānu. Tā varētu būtu imigrantu veidā, kad kāds ēģiptietis vai sīrietis parādītu, ko nozīmē patiešām smagi strādāt. Tā varētu būt kā atalgojuma un ieguldītā darba attiecības sakārtošana jeb būtiska darba efektivitātes celšana. Dunka varētu izpausties arī valsts sektorā strādājošo masveida atlaišanā. To, cik daudz liekēžu sēž valsts un pašvaldību kabinetos, var labi ieraudzīt, papētot izmaksāto algu sarakstus, kurus katru mēnesi publicē pašvaldību mājaslapās. To var redzēt pēc pavadošās svītas kādai valsts amatpersonai, kad tā ierodas reģionālajā vizītē. Ne velti daudzi, reiz privātajās struktūrās strādājuši, apstākļu spiesti nonākot kādā budžeta iestādē, nespēj aptvert bezjēdzīgās ierēdņu mašinērijas eksistenci. Aprēķināts un pierādīts, ka cilvēks izmanto vien piekto daļu no visa, kas viņam pieder. Piemēram, ja šķūnī ir 100 priekšmeti, tad tikai 20 no tiem izmanto ikdienā, un bez pārējiem var tīri labi iztikt. Nav rēķināts, bet ļoti iespējams, ka tikai 20 no visiem 100 deputātiem Saeimā ir reāls ieguvums. Pārējie ir vien inerta masa. Ja līdzīgu formulu izmantotu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku šķirošanai, mēs beidzot iegūtu tik ļoti nepieciešamo konkurenci privātajā sektorā. Vai ar to varētu nodarboties nākamās Saeimas deputāti? Protams, nē. Jo Latvijā joprojām lieliski strādā radu rakstu attiecības, un “siltas vietiņas” iedošana savējam ir goda lieta. Attiecīgi nav ko lolot naivas cerības uz pārmaiņām valsts sektora darbinieku skaitā. Lai inerto biznesa vidi kaut cik izkustinātu, atliek “uzspiest” uz pārējām divām iespējām — efektivitātes celšanu un darbaspēka ievešanu. Pagaidām lielu pretestību ekonomikas attīstībai izrāda politiskie spēki, kas sava populisma dēļ joprojām ērti sēž Saeimas krēslos. Slēpjoties aiz skaļiem vārdiem par nacionālās pašapziņas celšanu, šie cilvēki turpina audzēt bailes pret jebkādu papildu darbaspēka ienākšanu valstī. Rezultātā mūsu cerības par “algām kā Eiropā”, “dzīvi kā Eiropā” katru gadu kļūst arvien nesasniedzamākas.

Viedokļi