Jelgavniece uzdāvina kūku Seces jubilāram

“Man nekad nepērk dzimšanas dienā torti,” nesen dzirdēju kāda maza zēna atzīšanos. Stāsts sākās tā: populārākajā sociālajā portālā izlasīju, ka meitene, kurai ir savs kūku bizness, rīko akciju: ik mēnesi dāvina kūku gaviļniekam, kura ģimene šobrīd to varbūt nevar atļauties nopirkt. Atcerējos, ka dēla klasesbiedram pagājušajā 1. septembrī direktore, sniedzot skolēnu apliecību kā pirmās klasītes skolēnam, visu klātbūtnē sveica viņu arī dzimšanas dienā. Puika bija tik laimīgs!

Uzrakstīju meitenei — Karīnai, pastāstīju par šo jauko puisēnu. Starp citu, viņš ļoti agri mācēja lasīt, par ko biju pārsteigta, jo mans ķipars tai laikā vēl tikai burtiņus apguva. Ļoti jauks un labsirdīgs puika, un man ļoti gribējās, lai viņam astotajā dzimšanas dienā tiek īpaša kūka. Tieši viņam cepta! Izrādījās, ka jaukā meitene ir no Jelgavas. Karīnas, kurai ir 28 gadi, sirdsdarbs ir medicīna, brīvajā laikā jau apmēram divus gadus viņa cep kūkas. Pirms kāda laika Karīna pamanījusi labdarības grupu, kura dāvina kūkas jubilāriem, lai viņus iepriecinātu. Arī viņa vēlējusies paveikt ko līdzīgu. Augusta kūka savu gaviļnieku atrada turpat Jelgavā.

Mans stāsts Karīnu uzrunāja, bet te mēs abas samulsām — Jelgava no Jaunjelgavas novada ir vairāk nekā simt kilometru attālumā.
Dzimšanas dienas priekšvakarā Karīna man uzrakstīja: vedīšu pati! Vīrs atbalsta un degvielu sponsorēs. Tad gluži vai pasaule sadevās rokās, lai puisēns pie sava pārsteiguma tiktu. Paldies secietei Andrai Laiviņai, kurai bija brauciens uz to pusi, un kūka laimīgi nokļuva pie sava jubilāra.

Varat iedomāties, cik priecīgs viņš bija! Puika smaidīja, māsas priecājās, un viņu mājās tovakar bija īsts dzimšanas dienas cienasts. Ar visu šampanieti “Mežezers”!

Teiksiet, sīkums? Taču ir tik labi, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri par šādiem maziem sīkumiem padomā! Ka viens cilvēks, kurš otru nemaz nezina, ir gatavs dāvināt prieku un svētkus citiem. Karīna, vai tu zini, cik daudz smaidu tu tovakar uzbūri?

Un tas man kārtējo reizi lika aizdomāties, ka vajag tik maz, lai kādam ikdiena kļūtu par solīti vieglāka. Vajag tikai nieciņu, lai kāds bērniņš pasmaidītu. Varbūt kaut ko līdzīgu varētu piedāvāt arī mūsu puses darbīgie ļaudis, saldumu un kūku ražotāji?

Viedokļi