Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kalpu gars vēl dzīvs, komentē Ināra Sudare, "Staburags"

Ir cilvēki, kuru dzīves mērķis, šķiet, ir būt tikai pakalpiņam jebkādai varai, jebkādiem likumiem, lai tikai pats būtu pamanāms. Tā pie reizes var izjust savas varas  pārākuma saldo spoz­mi. Atceros, kā Rīgas tualetē kāda izkrāsojusies kundze, kura pildīja kasieres pienākumus, audzināja lauku sievu, kura biļeti bija nopirkusi tikai sev, taisnojoties, ka meita, pusaugu skuķis, viņu tikai šeit pagaidīšot. Bet kasierei bija tikai viens likums, viena  taisnība: pagāji garām manam “tronim” — tātad jāmaksā! Tas bija likums viņas interpretācijā.  Acīmredzot šis amats bija viņas gulbja dziesma, jo diezin vai augstākā amatā vairs kādreiz uzkalposies. Likumu un dažādu pavēļu interpretācijas laikmeta griežos  kādu ir pazudinājušas, bet kādu izglābušas pat no drošas nāves.

Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), norādījumus un dažādas regulas saņemam no Briseles. Pirms desmit gadiem latvieši  diezgan stingri centās ievērot normas, ko pati ES vēlāk pati atzina par  muļķīgām un svītroja. Piemēram, par to, cik garam jābūt gurķim vai cik ieliektam jābūt banānam. Standarts noteica, ka 400 gramu smags gurķis nedrīkst būt īsāks par 35 cm. Kādā citā regulā  bija aprakstīti medicīnisko līdzekļu ekspluatācijas noteikumi, šo līdzekļu sarakstā iekļaujot arī prezervatīvus, kas nedrīkst būt īsāki par 16 cm.

Nesen ‘‘TV 24’’ raidījumā ‘‘TOP 5’’ runāja Saeimas deputāte, bijusī kultūras ministre Ingūna Rībena. Viņasprāt, daudzos latviešos vēl arvien mīt kalpu gars, un kā kādreiz, izpildot rīkojumus no Maskavas, tā tagad, saņemot rīkojumus no Briseles, mūsos mīt  ārkārtīga pietāte un pārlaipnība to visu tikai izpildīt, izpildīt un izpildīt, bez pašcieņas, bez atbildības pašiem pret savu vidi, kuru mēs tomēr pārzinām daudz labāk. Šo sarunu atcerējos saistībā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas stāšanos spēkā. Un atkal domāju par tās interpretāciju saistībā  ar demogrāfijas tabulas publicēšanu laikrakstos. Nez cik augstas raudzes zelta medaļas izpelnīsies tie darbinieki, kuri laikrakstiem nebūs izpauduši “noslēpumu” par mirušajiem, un kādos elles katlos vārīsies tie, kuri to neuzskata par “noslēpumu”. Tā vien gribas iesaukties: “Latvieti, domā taču ar galvu!”    

Viedokļi