Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kas būs pēc 100 gadiem?

Esam aizvadījuši vienus no gada skaistākajiem un latviskākajiem svētkiem — vasaras saulgriežus, sauktus arī par Līgo svētkiem, Jāņu, Zāļu dienu, Zāļu vakaru. Līgo svētkos simtiem gadu vecas tradīcijas — tautasdziesmas, rotaļas, ticējumus un paražas — arvien katru gadu velkam laukā no pūralādes ar pārliecību — tās te bija pērn, ir šogad, būs arī nākamgad. Jāņi ir teju vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas, lai gan, protams, šo rituālu praktiskā un filosofiskā nozīme sen jau ir aizmirsta. Viss mainās, maināmies arī mēs paši.

Domāju — kas gan no mums mantojumā pūralādē paliks mūsu mazbērniem un mazmazbērniem pēc 100 un 200 gadiem? Vai Līgo svētku tradīcijas maz būs iespējamas tādā izpratnē kā šodien, ja ģimenē nebūs vairs neviena Jāņa un Līgas? Teorētiski jau visi viens par otru skaļāk un pārliecinošāk varam saukt, ka Līgo svētku svinēšanas latviskās tradīcijas nekad nebeigsies, bet mani par to sāk mākt šaubas. Kaut vai tāpēc, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informācija liecina, ka Latvijā ir 51 549 Jāņi un
10 012 Līgas. Līgu skaits Latvijā šajā gadsimtā ir visai stabils, bet vārdu Jānis vecāki saviem bērniem sākuši likt būtiski mazāk. Piemēram, pirms pieciem gadiem, 2013. gadā — Latvijā bija reģistrēti 57 235 Jāņi un 10 501 Līga, 2009. gadā  —  61 758 Jāņi un 10 806 Līgas, bet 2004. gadā Iedzīvotāju reģistrā bija reģistrēti 67 244 Jāņi un 10 672 Līgas. Toties meitenes tiek pie vārdiem Mia Lilu Hetija, Kerelaina, Karla Arika, Milada, Monserrata, Divina, Ello, Keiko, Nerise, Ornella un Auria, zēni — Maiami, Derens, Eliots, Erasts, Kālebs, Ramzess, Dveins, Masimo, Odrians un Lučezars. Savukārt pagājušajā gadā neparastākie vārdi, kas doti bērniem, ir Vuks, Valids, Prūsis, Latrels, Regnārs Pērkons, Vasara, Laimrūta, Esme, Serēna, Ivanka un citi.

Šī nav tikai statistika. Manuprāt, tas ir fakts, ka mainās mūsu kā tautas, sabiedrības kopējā vērtību sistēma, vajadzība apliecināt savu latvietību, iekodēt to kaut vai bērna vārdā. Mainās arī svētku svinēšanas tradīcija, vajadzība un izpratne par tiem. Protams, organizētos pasākumos, kas tiek rīkoti par valsts, pašvaldības un, protams, Eiropas naudu, domājams, arī pēc vairākiem gadu desmitiem kopā sanāks pašdarbnieki tautastērpos, būs latviskie danči, rotaļas, dziesmas un dejas. Bet kas pēc 100 gadiem notiks latviešu sētās, pagalmos? Vai bez kolektīvas organizēšanas vēl kaut kur kursies Jāņu ugunskurs, vai skanēs līgodziesmas un vai maz būs kāda Līga un Jānis, ko aplīgot?

Viedokļi