Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Katram sava politiskā bagāža — komentē Sandra Pumpure, laikraksts "Staburags"

Tas beidzot noticis — trīs mēnešus pēc vēlēšanām apstiprināta jaunā valdība. Tas noteikti ir līdz šim ilgākais process atjaunotās Latvijas vēsturē, bet ne citviet Eiropā. Tomēr, zinot, cik Latvija naska sasniegt un pārsniegt dažādu rekordus, visādi varēja būt.

Kad ar žurnālistu grupu decembrī viesojos Eiropas Parlamentā Strasbūrā, jau izskanēja runas par Krišjāņa Kariņa iespēju kandidēt premjera amatam, jo plenārsēdes laikā viņa nebija uz vietas. Latvijas pārstāvji gan šādas runas neapstiprināja, un varbūt tā bija tikai sakritība, ka deputāta tobrīd nebija Strasbūrā, bet nejaušībām grūti noticēt. Lai vai kā, Krišjānis Kariņš devis priekšroku Latvijas premjera amatam, nevis eiroparlamentārieša krēslam, izveidojot jau diezgan pretrunīgi vērtētu Ministru kabineta sastāvu.

Visraibākais ministru pienākumu uzskaitījums ir jaunievēlētajam zemkopības ministram Kasparam Gerhardam, kurš bijis gan ekonomikas, gan satiksmes, gan vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Tagad viņš kūrēs zemkopības jomu. Kārtējais universālais politiķis, kuram ar zemkopību profesionālajā jomā gan līdz šim nav bijis saskares, ja nu vienīgi — kā jau mums visiem — mazdārziņa formā. Acīmredzot joprojām nav svarīgi, vai ministrs pārzināmo jomu izprot reāli, nevis tikai no skaitļiem un atskaitēm. Pieredzējis ministrs ir arī Jānis Reirs, kurš tagad vadīs Finanšu ministriju. Pats gan atzinis, ka viņa sirds tomēr paliks labklājības jomai, lai arī pēc izglītības ir finansists. Vai tas nozīmē, ka finanšu jomā uz  uzlabojumiem nav ko cerēt?

Edgars Rinkēvičs ir ārlietu ministrs ar lielu stāžu, un viņa politiskā pieredze ir neatsverama. Sadarbībā ar bijušo ārlietu ministru un Ministru prezidenta biedru, tagad atkal aizsardzības ministru Arti Pabriku varētu veidoties spēcīgs tandēms Latvijas pārstāvniecībai pasaulē, gan vairāk lūkojoties Rietumu virzienā, bet maz ticams, ka veidosies kādas pozitīvas tendences ar Austrumu kaimiņiem. Lai arī pašam neveicās izveidot valdību, bet tieslietu ministra amatā Jāni Bordānu daudzi vērtē atzinīgi. Viņam ir pieredze šajā darbā.

Ilze Viņķele cītīgi bruģēja ceļu uz šo amatu. Savulaik ieņēmusi labklājības ministra posteni, tagad viņa kūrēs veselības jomu, lai arī neguva tautas uzticību 13. Saeimas vēlēšanās. Ne bez pamata, un diezin vai tauta spēs aizmirst un piedot savulaik Viņķeles apcirptās pensijas, paziņojot, ka šie cilvēki taču dzīvojuši un strādājuši citā valstī, tāpēc viņu pienesums padomju laika Latvijai nevar tikt adekvāti novērtēts tagad...

Vietu saglabā kultūras ministre Dace Melbārde, par kuras darbu līdz šim nav bijis negatīva vērtējuma, lai arī nekas īpaši izcils. Viņa godam izturējusi valsts simtgades lielākas un mazākas svinības un ar to saistītos Dziesmu un Deju svētkus. Jauni “spēlētāji” ministru krēslos ir ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, labklājības ministre Ramona Petraviča, satiksmes ministrs Tālis Linkaits, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce. Par līdzšinējo darbošanos katrs no viņiem jau paguvis izpelnīties savu daļu kritikas par dažādām lietām, bet viss jau vēl priekšā.

Viedokļi