Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko lopu vagonos sadzītu šodien? Komentē Evita Apiņa, laikraksts "Staburags"

Šodien sarkanbaltsarkanie karogi mastos plīvo ar sēru lenti — atminoties 1941. gada 14. jūniju, noliecam galvas komunistiskā genocīda upuru priekšā. Daudzviet Latvijā šodien notiek piemiņas pasākumi, taču diemžēl ar katru gadu represēto pulks kļūst arvien mazāks. Domājot par to, kā saglabāt izsūtīto liecības, atmiņu stāstus par Sibīrijā pārdzīvoto nākamajām paaudzēm, cik tas ir svarīgi, manuprāt, ļoti trāpīgi teikusi rakstniece Anda Līce: “Daudzi no viņiem nekad mūžā nav nedz filmēti, nedz intervēti. Sistēmai bija svarīgi, lai viņi klusē un lai par viņiem neviens neko neuzzina. Tagad, mūža astotajā, pat devītajā gadu desmitā, viņi ļauj kinokameras acij ielūkoties savā dzīvē. Viņi stāsta gandrīz jau aizritējušo dzīvi. Stāsta to, kas dzīvi ir postījis un dedzinājis. To, ko savā laikā ir pūlējušies aizmirst. Par ko ar parakstu ir nobrīdināti klusēt. To, kam pasaule joprojām nespēj un arī negrib noticēt. Viņi stāsta, jo ir pārvarējuši bailes, gandrīz tikpat vecas kā paši. Toreiz, pirms 1941. gada 14. jūnija, daudzi Latvijas iedzīvotāji šādas bailes nepazina. Tās piedzima naktī no 13. uz 14. jūniju. Lai bailes augtu lielas, tās tāpat kā ikviens dzīvs organisms ir jābaro un jākopj. Lai nu ko, bet to gan padomju genocīda īstenotāji zināja un prata.”
1941. gada 14. jūnijā deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstā ir apkopotas ziņas par 15 424 cilvēkiem. 4365 cilvēki aizturēšanas brīdī tika arestēti kā “sabiedriski bīstami elementi”, 1857 cilvēkus arestēja izsūtījumā kā tiesājamo personu ģimenes locekļus, bet arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots 6222 izsūtītajiem cilvēkiem. Kopā 1941. gada jūnija deportācijās miruši vismaz 6113 Latvijas iedzīvotāju.
Ne reizi vien esmu iedomājusies par to, ko un vai vispār esam mācījušies no šī 78  gadus vecā notikuma? Vai, paceļot mastā karogu ar sēru lenti, to darām, lai ievērotu noteikumus, vai tāpēc, ka mums šis datums patiešām ir nozīmīgs? Vai esam mācījušies no represijas pārcietušo latviešu dzīvesstāstiem un kļuvuši labāki, iecietīgāki cilvēki? Esam iemācījušies dažādās dzīves situācijās palikt par cilvēkiem? Diemžēl man jāsaka — ne vienmēr. Domājot par to, ja šie baisie 14. jūnija notikumi atkārtotos, ko gan lopu vagonos sadzītu šodien? Kuri šodienas vadoņu izpratnē būtu “sociāli bīstamie elementi un to ģimeņu locekļi”? Noteikti tie, kuri atļāvušies apšaubīt priekšnieku pavēles, pieņemtos lēmumus, norādījumus. Tie, kuri  atļāvušies savu reizi apšaubīt vadoņu autoritāti, nosodīt viņu rīcību, kritizēt un aizrādīt, ka varbūt var strādāt un rīkoties arī citādāk. Tie, kuri atļāvušies vispār par to runāt, nevis truli izpildīt pavēles. Lai kā mums gribētos ticēt, ka esam tikuši ļoti tālu prom no 1941. gada, esam garīgi auguši un nekad tādas zvērības nepieļautu, iestātos viens par otru, tā nenotiktu. Izdarot izvēli, “stukači” arī šodien būtu katrā darbavietā, dzīvojamajā mājā, sabiedriskajā ēkā un ielās — kas zina, uz ko būtu gatavi šodien, lai paši izkļūtu sveikā.

Redakcijas sleja