Kopā arī turpmāk

Šis ir laiks, kad parasti atskatāmies uz aizvadīto gadu, izvērtējam labo un arī to, kas radījis sarūgtinājumu, licis skumt vai vilties. Laiks tik ātri rit, ka brīžiem sajūk — vai kāds notikums bijis šajā vai jau iepriekšējā gadā. Tāpēc, lai šī gada notikumus būtu vieglāk atcerēties, pāršķirstīju 2017. gada “Staburaga” numurus un arī šogad uzņemtās fotogrāfijas. Gar acīm aizzibēja viena bilde pēc otras, kas palīdzēja atsaukt atmiņā to, kas manā un arī avīzes dzīvē bija tas svarīgākais, jo jāatzīst, ka šī gada nozīmīgākās norises lielākoties bija saistītas ar darbu.

Aprīlī nosvinējām mūsu laikraksta 50 gadu jubileju. Tik jauki atkal bija satikt bijušos kolēģus un godināt tos, kuri avīzi veidoja vēl pirms mums. Atcerējos, ar kādu satraukumu Pārnovadu uzņēmēju dienā devos saņemt Aizkraukles novada domes “Staburagam” pasniegto balvu nominācijā “Sadarbības partneris”. Lepojos ar to, ka sadarbībā ar Taigu Kalvišķi esam pielikuši roku divu grāmatu tapšanā — par Aizkraukles Goda pilsoņiem un Aizkraukles Tautas teātri.

Lepojos ar savām kolēģēm — Elitu Brovacku, kuras ieguldīto darbu Jaunjelgavas novada dzīves atspoguļošanā novērtēja pašvaldība, pasniedzot viņai atzinības rakstu, un Gintu Grincēviču, kuru kā labāko sporta žurnālisti sumināja pasākumā “Gada balva sportā” Aizkrauklē.

Pēc ilgāka pārtraukuma mūsu kolektīvs atkal devās kopīgā ekskursijā. Šovasar uz Latgali, bet nākamvasar noteikti mūsu ceļš vedīs uz Vidzemi, jo gribam kopīgi turpināt apceļot Latviju.

Gandarījumu un prieku sniedza arī tikšanās ar mūsu lasītājiem. Gada sākumā tā ir jauka tradīcija pasniegt lielās abonentu loterijas galveno laimestu. Vēlāk — ikdienas gaitās redakcijā vai ārpus tās. Protams, sirds iesāpas katru reizi, kad dzirdu kādu sakām, ka avīzi nelasa, jo visu ātri var izlasīt internetā. Tādos brīžos prātā iezogas doma — vai tas viss, ko mēs darām, ir un būs vajadzīgs? Taču, kad decembra vidū “IGA centrā” notikušajā tirgū ieraudzīju to garo cilvēku rindu, kuri vēlējās abonēt “Staburagu” nākamajam gadam, manas šaubas izzuda — tātad esam vajadzīgi! Ceru, ka ar laiku cilvēki tomēr arvien vairāk izvēlēsies lasīt tieši drukāto avīzi, jo tas ir tāds īpašs rituāls. Tā ir kā interesanta satikšanās ar cilvēkiem, kuri avīzē stāsta par savu darbu, dzīvi, pauž savu viedokli. Ziņas internetā šodien ir, bet rīt to vairs neatrast, turpretī avīze paliek.

Gada nogalē gribu pateikt paldies visiem, kas bijuši kopā ar mums līdz šim — mūsu lasītājiem, reklāmdevējiem, sadarbības partneriem, draugiem, kolēģiem, paldies tiem, kuri uzdrošinājušies atklāt avīzē savus dzīves un pieredzes stāstus un drosmīgi pauduši savas domas! Un ceru, ka būsim kopā ar turpmāk! Visiem novēlu laimīgu Jauno gadu!

Viedokļi