Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lai izdodas! Komentē Imants Kaziļuns, laikraksts "Staburags"

Laimes lācis, sen gaidītais, viņa laiks beidzot ir pienācis — ar šādiem vārdiem savas domas un sajūtas raksturo tie, kuri izsakās par jauno Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tomēr visbiežāk, lai arī vieni to nesaka skaļi, tā vietā piemeklējot diplomātiskus izteiksmes līdzekļus, tomēr atzīst — beidzot nebūs kauns. Kauns par cilvēku, kurš pārstāv valsti un par kuru līdz šim lielākoties atmiņā paliek vien neveikli misēkļi. Jā, es gribu, lai valsts svarīgākā un publiskākā persona ir tā, kurai es kaut kādā veidā vēlētos līdzināties. Līdz šim bija sajūta, ka principā jebkurš varētu būt prezidents, jo laba padomdevēju komanda paveiktu visu viņa vietā. Tomēr tas būtu tikai teātris. Tiesa, arī ar komandām līdz šim prezidentiem īsti neveicās.

Piekrītu Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa nesen teiktajam, ka sabiedrība Latvijā nav izaugusi, nobriedusi līdz tautas vēlētam prezidentam. Tā vien šķiet, ka cilvēki dzīvo ilūzijās, nedomājot kaut vienu soli uz priekšu, neizvērtējot šādas rīcības sekas. Vecākās paaudzes ļaudis vēl šad tad piesauc “saldos” ulmaņlaikus un savās vīzijās redz vēl vienu uzurpatoru, kurš “nāks un visus noliks pie vietas”. Mūsdienās šāds cilvēks drīzāk tiktu vazāts pa Eiropas cilvēktiesību tiesām, jo Ulmaņpapus necieta citādi domājošos un viņam neglaimojošos.

To, ka neesam gatavi tautas vēlētam prezidentam, pierādījušas Saeimas vēlēšanas, kad visvairāk balsu savāca partija “Saskaņa”, kad Rīgas dome, kurā arī pārsvarā darbojas “Saskaņa”, kas ievēlēta pašvaldības vēlēšanās, patiesībā bija zagļu un meļu masa, kas savas zemiskās darbības piesedza ar lētām svētku pabirām.

Tāpēc mana viskvēlākā vēlēšanās ir, lai šo nākamo četru gadu laikā izbeidzas sabiedrības dalīšana “viņi” un “mēs”. Lai nav vairs “saska­ņiešu” un “nacionāļu” nometņu. Lai beidzot gribam piecelties no tupēšanas uz ceļiem, jo šajā pozā vien paši sevi esam nolikuši. Tā vietā esam stalti, ar laimes pilnu smaidu. Lai beidzam katrā sarunā piesaukt genocīdu pret tautu, tā vietā domājam, kā dzīvosim šodien un rītdien. Lai ne tikai reizi četros gados — Dziesmu svētkos — apzināmies sevi kā spēcīgu nāciju. Negribu, lai mana sirds sāk dusmās vārīties, kad Dziesmu svētku dienā Rīgā sabiedriskajā transportā jāklausās krievi jautājam — a što u ņih za prazdņik? (kas viņiem par svētkiem?)

Domāju, visā iepriekš piesauktajā Valsts prezidents, viņa personiskās īpašības ir ļoti no svara. Jo tikai tad, kad tas piepildītos, mēs bez minstināšanās varēsim runāt par tautas vēlētu valsts galvu. Lai Levitam izdodas!

Viedokļi/Komentāri