Lai nepazūd laika straumē

Rīt Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena — 4. maijs, jau otro gadu arī Baltā galdauta svētki, kad svinēsim atgūto neatkarību. Vēl pērn aptaujas liecināja, ka vairums iedzīvotāju 4. maiju neuzskata par atzīmēšanas vērtu. Taču šis datums ir tikpat svarīgs kā 18. novembris. Baltijas vēsturnieku konferencē 1937. gada 16. augustā Kārlis Ulmanis savā runā atzina: “Kāda ir Latvijas valsts dibināšanas vēsturiskā jēga? Vēstures, tāpat kā Dieva priekšā, nav lielo un mazo... Uzvara pieder garīgi, bet ne materiāli stiprākam.”

Latvija savu neatkarību atguva divreiz. Ja par pirmo neatkarības atgūšanu dažkārt norāda kā uz nejaušību, tad otrajā reizē piemin tautas garaspēka gribu. 1990. gada 4. maijā skaitījām balsis, sekojot līdzi izšķirošajam balsojumam Augstākajā padomē. Balsis par brīvību, drošību, likuma varu, par Latviju un tās nākotni. Šodien, pēc 27 gadiem, ir aizmirsta vārdos nepasakāmā emociju un sajūsmas kulminācija, sajūtu pacēlums, ko pamazām noplicināja ikdiena. Daiļrunīgs norādījums, ka mūsu tēvu tēvu izcīnītā valsts nav sapņu zeme šeit dzimušajiem, ir emigrācija. Ik gadu kartē svītrojam ciemus, slēdzam skolas. Kara un juku laikos latvieši meklēja patvērumu ar domu par atgriešanos. Tagad mums vajag vairāk, vairs nepietiek ar brīvu Latviju.

Nekļūdīgi nākotnē un cilvēku emocijās spēja paraudzīties Arveds Švābe, jurists, literāts un vēsturnieks. 1938. gadā izdevumā “Latvija” viņš rakstīja: “Protams, ka ne vienmēr pašiem laikabiedriem ir skaidrs tas tālais mērķis un vēsturiskais uzdevums, tā sauktā misija, kam viņi katrs savā vietā un pēc savām spējām kalpo labā ticībā. Tikai pēcniekiem zināmā laika distancē visā pilnībā kļūs redzama mūsu panākumu un kļūdu tālā perspektīva.(..) Šai ziņā mūsu bērnu bērni, svinēdami Latvijas valsts dibināšanas simtgadu atceri, būs gudrāki par mums. Viņi būs gudrāki, bet es šaubos, vai 2018. gada 18. novembrī viņi būs laimīgāki nekā mēs. Es neticu, ka, pieminot šī leģendārā laika varoņus, viņu pulss sitīs tikpat strauji un acīs būs tas pats cildenais mirdzums, kas neatvairāmi pārņem mūs, šī vienreizīgā un neatkārtojamā vēsturiskā notikuma līdzgaitniekus un cīnītājus: laika straumē nogrims viss sīkais un nenozīmīgais, kāpēc pagātnes kontūras kļūs skaidrākas, bet — līdz ar to emocionāli aukstākas un sirdij svešākas.” Cik patiesi ir šie vārdi šodien, 21. gadsimtā! Nemaz nevajag tik ilgu laika nogriezni, lai “laika straumē nogrimtu” emocijas pat tik nesenas kā pirms nepilniem 30 gadiem piedzīvotās. Un kā būs vēl pēc 100 gadiem, 2118. gada 4. maijā? Vai būs baltiem galdautiem klāti galdi, vai nepazudīs laika straumē?

Viedokļi