Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lai vēderprieki neaizēno dziesmu prieku!

Šodien “Staburaga” intervijā ilggadējā Pļaviņu koru diriģente Staņislava Kalniņa atceras, ka pirms pāris gadiem atgriezusies ar jaukto kori no Somijas un raudājusi, jo Rīga sagaidījusi pelēka ar drūmiem cilvēkiem. Ja tas būtu noticis šonedēļ, viņa droši vien teiktu, ka raudājusi aiz laimes, jo tik daudz priecīgu seju, tik daudz krāšņuma retā zeme redzējusi kā Latvija šonedēļ. Šķiet, tas viss prieka vilnis, kas krāts no iepriekšējiem svētkiem līdz šiem, izlauzies kā vulkāns un nu pārpludina ne tikai Rīgu, bet priecīgāku prātu dara arī tiem, kuri Dziesmu svētku dalībniekiem līdzi jūt mājās pie televizora ekrāniem un priecājas par  “svaigiem” attēliem no Rīgas sociālajos tīklos. Un lielākais prieks ieraudzīt savējos no dzimtā pagasta vai pilsētas, kuri visi liekas kā radinieki. Kur tad vēl, ja ne Latvijā kopā sanāk latvieši no visas pasaules, lai dziedātu un dejotu.
Kā vēsta ieraksti sociālajos tīklos, ne visiem svētki sagādā pozitīvas  emocijas. Lasot dažas atsauksmes internetā, nākas atcerēties, ka latvieši ir arī lieliski gaudu dziesmu meistari. Un to tēma — ēdināšana svētkos. Kaut kur rīsi beigušies, un to vietā bija jāēd maize, kaut kur teikts, ka rīdziniekus nebarošot, kaut kur stunda jāgaida, kaut kur pietrūkst porciju... Protams, tās ir sava veida neērtības, un tik milzīgā pasākumā kaut kas var noiet greizi... Turklāt jāņem vērā, ka neēdis cilvēks vienmēr būs dusmīgāks par paēdušu... Protams, ir labi, ka sociālajos tīklos ir šīs kritiskās piezīmes, kas organizatoriem ļaus analizēt pieļautās kļūdas, taču tām nevajadzētu pārvērsties teju  vai par pasākuma globālo problēmu, tā aizēnojot pašus svētkus....

Kāda koknesiete, atceroties Dziesmu svētkus, kuros piedalījusies pirms 20 gadiem, par šādām “traģēdijām” tikai pavīpsnā. Toreiz viņiem pusdienās vajadzējis braukt cauri visai Rīgai, bet bijis slinkums to darīt. Nopirkuši turpat kādu bulciņu un kafiju, un visi bijuši sveiki un veseli. Savukārt kāda mūsu lasītāja atceras sava vectētiņa stāstīto, kā viņi brau­kuši uz svētkiem — līdzi bijis speķis, rupjmaize un sīpoli, un tas tad arī bija galvenais ēdiens. Kopā jau visus sasaucis dziedātprieks, ne vēderprieki.
Protams, mēs neatgriezīsimies vecajos laikos, taču galvenais ir nezaudēt šo svētku vadmotīvu un parādīt pasaulei, ka esam stipri ar savu dziesmu un deju, jo “bēdu liku zem akmeņa”...

Viedokļi