Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Laiks pārrakstīt likumu

Aptuveni pēc gada mūsu prātus nodarbinās ne tikai jautājums par bērniem un kaķiem, bet arī tas, kas būs jaunais Valsts prezidents. Parasti prezidenta vēlēšanas notiek jūnijā. Diezgan noteikti tas nebūs esošais — Vējonītis. Saku to ar ironisku smaidu, bet diemžēl nekas vairāk no šī cilvēka darbībām kā vien piedalīšanās jauniešu pasākumos Rīgā man atmiņā nav palicis. Diemžēl šādu viduvējību izbīdīšana par valsts centrālo personu līdz šim bija Saeimas uzdevums. Tā teikt, ja reiz Satversmē ierakstīts, ka valstī ir prezidents, tad kāds jau par tādu jānosauc. To nosaka Satversmes 3. nodaļas 35. punkts. Tur rakstīts arī tas, ka viņam jābūt sasniegušam 40 gadus, jābūt pilsonim un nedrīkst būt dubultpilsonība. 36. punkts noteic — Valsts prezidentu ievēlē AIZKLĀTI balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu. Daļa no šobrīd Saeimā esošajiem deputātiem aktīvi iebilst pret šādu sistēmu un uzskata, ka Satversmes 36. punkts ir jālabo, liekot deputātiem ATKLĀTI paust savu nostāju attiecībā pret vai par šim amatam izvirzītajiem kandidātiem.
Toreiz, pirms 96 gadiem, Satversmes teksts netika “izzīsts no pirksta”. Tās rakstītāji par paraugu ņēma Vācijas jeb, kā toreiz sauca, Veimāras konstitūcijas tekstu. Zvērināts advokāts, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents, pirmais Augstākās tiesas priekšsēdētājs pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Gvido Zemribo jau pirms 17 gadiem teica: “Nav šaubu, ka Satversme ir demokrātiska konstitūcija, kas izstrādāta Eiropā 20. gadsimta sākumā valdošo ideju garā. To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Vācijas (..), Francijas konstitūcija un dažas citas. Taču visas šīs konstitūcijas sen vairs neeksistē. Kopš tā laika konstitucionālā likumdošana Eiropā ir krietni pavirzījusies uz priekšu. Pasaules prakse liecina, ka visas valstis, kurās gāzti autoritārie režīmi, ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas.”
Tomēr pašreizējā Saeima, valdība jeb valdošā kliķe jūtas ērti ar gandrīz pirms simt gadiem rakstītiem likumiem, jo tie ļauj manipulēt, tie ļauj slēpties, būt negodīgiem, izdabājot to cilvēku interesēm, kuri veido sev personīgi izdevīgu politiku Latvijā. Tāpēc loģiski būtu beidzot kaut ko mainīt un ne tāpēc, ka vēlētos izcelt kādas konkrētas partijas viedokli, bet gan tāpēc, ka šis, lai arī šobrīd varbūt šķietami nebūtiskais labojums, patiesībā būtu pagrieziena punkts valsts virzībai uz demokrātiju un attīstību. Kā uzņēmumā, kurš veiksmīgi darbojas, vislielākais nopelns ir tā vadītājam, tāpat valstij, kuras priekšgalā būtu loģiski spriest spējīgs, iedvesmojošs, harizmātisks prezidents, beidzot nozīmētu pamošanos no apātiskā miega.
“Beidzot nepieciešams atrisināt jau vairāk nekā 20 gadu aktuālo jautājumu, kas ir šīs Saeimas deputātu goda, cieņas un atbildības jautājums. Latvijas simtgades prezidents nevar būt ievēlēts no sabiedrības slēptā balsojumā, izvēlēts politiskā tirgus rezultātā zoodārzā vai “Rīdzenē”, ” pauž Saeimas deputāts Edvards Smiltēns. Viņš arī norāda, ka politiķiem ir jāvienojas par laika grafiku, kādā tiek pieņemti Satversmes grozījumi par Valsts prezidenta atklātu ievēlēšanu, lai nemaldinātu sabiedrību par vēlmi veikt šīs izmaiņas.
Šobrīd viens no spēkiem, kas pauž atšķirīgu viedokli, ir pats Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Viņam, kā jau no “tautas nākušam”, simpātiska esot ideja “tautas vēlēts prezidents”.

Viedokļi