Līdzatbildību burkšķēšanas vietā

Redakcijā ar dažādām sūdzībām ne reizi vien vērsušies lasītāji, bet tikai retais no viņiem gatavs sūdzību parakstīt ar savu vārdu. Lai arī pagājis gandrīz 30 gadu, kā Latviju saucam par brīvu, pašu galveno — iekšējo brīvību — liela daļa no mums joprojām nav ieguvusi. Baidāmies no tā, ka viena neapmierinātība ar netaisnību var aizvainot citus, tāpēc labāk paklusēt. Baidāmies atriebības, ko var saņemt no personas, kas kritiku pelnījusi.

Šogad, pašvaldību vēlēšanu gadā, kad atklātībai ir īpaši liela nozīme, bailes no tiešas runas ir pat noziedzīgas. Sarunas pie vakariņu šķīvja, burkšķēšana kaktos, bet skaidras valodas nerunāšana ir iemesls, kādēļ pie varas pašvaldībās nonāk tie, par kuru nepiemērotību deputāta amatam dzird runājam jau nākamajā dienā pēc balsu skaitīšanas.

Tikai konsekventa, pamatota, personīga, nevis slēpta, ar izdomātu vārdu vai anonīma patiesība ir vērtība. Jo vairāk tāpēc, ka pēdējos gados, pieaugot viltus ziņu, izdomātas informācijas un pat neīstu faktu skaitam, anonīmi iesniegta informācija ir bezvērtīga, jo tādu var pielīdzināt tām pašām viltus ziņām. “Staburaga” interneta portāls pirms kāda laika atteicās no anonīmiem komentāriem, ļaujot domas izpaust, tikai autorizējoties ar e-pasta adresi. Rezultāts — komentāru ir daudz mazāk, tātad atbira daļa “dubļu lējēju”, tomēr patiesais mērķis tā arī nav sasniegts. Esošie komentāri tik un tā ir “bezse­jaini”, jo autorizējoties cilvēki iemanījušies izveidot e-pastus, kas ir bez personvārda. No virtuālās vides pārceļoties uz reālāku — uzklausītas sūdzības par nekvalitatīviem pakalpojumiem, par ierēdņiem, ārstiem, skolotājiem, bet to autori bieži vien piekodina — tikai manu vārdu neminiet! Vai tās ir bailes no atriebības, nevēlēšanās sabojāt savu komfortablo dzīvi, risinot šo problēmu? Dažos gadījumos aiz sūdzības slēpjas personīgas antipātijas, vēlme “izēst” kādu no vietas. Ja vēršanās pēc palīdzības ietu roku rokā ar iesniegumu pašvaldībā vai attiecīgajā iestādē, šāda rīcība būtu apsveicama un noderētu par paraugu citiem. Tomēr bieži ir vēlme problēmu uzgrūst kādam citam, pašam tās risināšanā noraugoties no malas. Pavisam konkrēts gadījums ir iedzīvotāju neapmierinātība ar policijas inspektoru Jaunjelgavas novadā. Sūdzības par viņa darbu saņemtas gadiem, un pēdējo uzklausīju pirms četrām dienām. Vai cilvēks, kura pienākums ir iedzīvotāju aizsardzība, drīkst atļauties aizvainot, pazemot, pārkāpt vispārpieņemtas uzvedības normas? Es ļoti ceru, ka tuvākajā laikā, veidojot rakstu par šo tēmu, cilvēki, kurus es personīgi uzrunāšu un kuri ir saskārušies ar šo amatpersonu, paudīs savu neapmierinātību un nebaidīsies par katru teikto vārdu.

Viedokļi