Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

“Mani izmeta kā vecu tupeli” — komentē Ināra Sudare, laikraksts "Staburags"

“Pats dārgākais mums ir cilvēks” — dzirdu kādā reklāmā televīzijā. “Esam par cilvēku tiesību ievērošanu” — lasu kādā no vēlēšanām pieteikto partiju programmām. Viss ir pareizi, un man šķiet, to nemaz nevajadzētu īpaši afišēt un reklamēt, tam vienkārši tā būtu jābūt.

“Mani izmeta kā vecu tupeli,” saka mans paziņa Vitolds. Augusta sākumā viņam bija pēdējā darba diena, līdz pensijai atlikuši 11 mēneši. It kā jau juridiski viss nokārtots pareizi — 2013. gadā ar viņu noslēdza vienošanos, ka līdz  2018. gada 30. jūnijam viņa kvalifikācijas līmenim jāatbilst  augstākai  izglītībai  mežsaimniecības jomā. Toreiz gan viens no priekšniekiem teicis —  uz tevi, Vitold,  tas neattieksies, jo līdz  pensijai gads būs palicis, varēsi godam pabeigt savas darba gaitas, bet... mainās laiki, mainās priekšnieki, mainās likumi, taču cilvēks paliek. Vitolds, kurš 1975. gadā beidzis Aizupes Meža tehnikumu un kopš tā laika strādājis tikai mežsaimniecības jomā, bijis gan iecirkņa vadītājs, gan mežkopis, kurš nekad nav saņēmis nevienu rājienu, aizrādījumu, kurš apmeklējis visus kursus, kuram mežs, šķiet, šalca asinīs, 11 mēnešus pirms pensijas vecuma sasniegšanas tika atbrīvots no darba, jo “darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai”. Šie vārdi viņa dvēselē dūra kā asi ērkšķi. “Iedomājies, visu darba mūžu man tādas bija un tagad nav,” nesaprašanā ir Vitolds, “bet tajā pašā laikā man bija jāapmāca mana darba turpinātājs.” Protams, Vitoldam piedāvāja citu darbu, piemēram, kļūt par koktēlnieku vai saimniecības daļas pārzini. Viņš gan izvēlējās bezdarbnieka statusu. ‘‘Runa jau nav par to, ka man tagad būs mazāka alga, bet ir  pazemojuma sajūta, ka no meža neko nesaprotu.”

Un varbūt nav nemaz tik svarīgi, ka Vitolds strādāja VAS “Latvijas Valsts meži” Dienvidlatgales reģionā, bet gan attieksme pret cilvēku, kura darba mūžs stiprinājis mūsu valsts stiprumu, ar kuru simtgades gadā mēs īpaši lepojamies. Ne jau izglītotais no skolas sola bez pieredzējušu, gudru un viedu kolēģu padoma uzcels jaunu valsti.

Kad aizsaulē aizgāja mākslas zinātniece Sarmīte Sīle, kādā no intervijām viņas dēls teica: “Diemžēl Latvijā sistēma ir ciniska un nežēlīga, te gados vecākus cilvēkus pasludina par nederīgiem. Amerikā, kur bijām viesturnejās, neko tādu neatļautos — tur nevienā sfērā neviens netiek vērtēts pēc vecuma. Jo tur zina, ka gados vecāki cilvēki ir augsta līmeņa speciālisti ar milzīgām zināšanām un dzīves pieredzi. Tur ļauj šīs zināšanas nodot tālāk, nez kāpēc pie mums cilvēks jau pēc piecdesmit skaitās vecs.”

Viedokļi