Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mirāža abos virzienos

Sociālā kustība “Latvija strādā” ir mobilo sakaru operatora “Tele2” iniciatīva, kas aicina Latvijas darba devējus aktīvi iesaistīties reemigrācijas veicināšanā. Katrs darba devējs, kas iesaistās kustībā, publiski apņemas atsaukt vismaz vienu aizbraukušo. Kustības mērķis ir ilgtermiņā Latvijā atgriezt vismaz 1000 darbinieku no vairāk nekā 170 000 Latvijas valstspiederīgo, kuri šobrīd strādā vai mācās ārzemēs.  Grūti priecāties par tik cēlu mērķi, ja praksē tas ir duncis mugurā Latvijā dzīvojošajiem. Šī nav vienīgā kampaņa, ar kuras palīdzību aizbraucēji tiek vilināti atgriezties atpakaļ. Citās tiek solīts atbalsts aklimatizējoties, bonusi, sākot uzņēmējdarbību, atbalsts mājokļa jautājumā utt. Un tad nu rodas jautājums — kādēļ aizbraukušie ir svarīgāki par šeit palikušajiem? Kādēļ netiek risināts cēlonis — aizbraukšana, bet populistiski ķeras klāt “seku” likvidēšanai, ar “burkānu” vilinot aizbraukušos mājās? Pašsaprotami, ka šādas aktivitātes sabiedrībā netiek augstu vērtētas, jo tās vērstas uz konkrētu, pie tam nelielu, auditoriju. Tie, kas izvēlas vai bijuši spiesti pamest dzimteni, vairs nav cietēju lomās. Jāuztraucas un jārūpējas būtu par tiem latviešiem, kas, par spīti augstajiem nodokļiem, zemajam atalgojumam, garajām rindām pie ārsta, nav sakravājuši čemodānus un aizbraukuši. Manuprāt, atslēgas vārds meklējams, citēju — “publiski apņemas...”. Tā ir sevis spodrinoša kampaņa. No lietderības viedokļa neredzu jēgu šādām kampaņām. Kā jau vairums 21. gadsimta latviešu, esmu bijusi un strādājusi ārzemēs. Tie, kas atgriežas dzimtenē, nedara to naudas vai citu pasaulīgo labumu dēļ. Tā ir asinsbalss, ilgas pēc mājām un mīļajiem.    

 Pērn izveidotajai kustībai “Latvija strādā” pievienojušies jau 100 Latvijas darba devēji, kuri darbam un dzīvei Latvijā apņēmušies atgriezt vairāk nekā 345 valstspiederīgos. Gada laikā kustības partneri no visas Latvijas darbam galvaspilsētā un reģionos ir atgriezuši jau vairāk nekā 130 cilvēku, neskaitot viņu ģimenes locekļus. Aizbraukušos visbiežāk uzrunāt apņemas informācijas tehnoloģiju, ražošanas un ēdināšanas nozari pārstāvošie uzņēmumi no Rīgas un Kurzemes. Šai statistikai vajadzētu mani iepriecināt? Varbūt mans iekšējais kompass ir sabojājies, bet mani tas atstāj vienaldzīgu. Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā var apskatīt imigrācijas un emigrācijas statistiku Latvijā. Kopš 1990. gada sākuma migrācijas rezultātā Latvijā ir samazinājies iedzīvotāju skaits gandrīz par pusmiljonu (457 tūkst.). Starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits no 2010. līdz 2018. gadā samazinājās par 126,1 tūkstoti. Nosliece “samazināties” ir aktuāla joprojām, nav jāmeklē aptaujas, atliek vien paraudzīties apkārt. Kampaņas ar mērķi atgriezt dzimtenē aizbraukušos ir mirāža abos virzienos. Prakse rāda, ka Latvijā atgriežas un nostiprinās tie, kuri paši to vēlas un strādā pie tā. Individuāla pieeja strādā uz konkrētām pāris personām, bet cilvēkiem draudzīga valsts un nodokļu politika reklāmu vai kampaņas neprasītu. Tāda Latvija kā medus pods vilinātu atpakaļ. Stratēģija “ēzelītis un burkāns” nav stabils un dzīvotspējīgs modelis. Neesmu redzējusi skaitļus, datus vai citu informāciju, kas pierādītu, ka šādā veidā uz dzimteni atsauktie turpina dzīvi Latvijā arī pēc pieciem un vairāk gadiem. Lai gan pašreiz neredzu un nejūtu šādu kampaņu nozīmīgumu, būšu tikai priecīga, ja kļūdīšos un šie pasākumi vainagosies ar panākumiem. ◆

Redakcijas sleja