Muļķim par gudru?

Obligātā literatūra mūsu skolās sludina bezcerību un nevarību. Cibiņa vietā jānāk īstiem varoņiem — tā uzskata profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne. Atliek tikai brīnīties, kā mēs, lasījuši ieteicamo literatūru un uzzinājuši daudzus traģiskus gadījumus (zem eglītes nosalis Cibiņš, tā arī nepieveicis pāridarītāju Buņģi, Kristīne izvēlējusies dzīvi upurēt alkoholiķim Edgaram, atraitnes dēls, studijas nepabeidzis, mirst no diloņa, bet zinību alkstošais zēns Dauka tiek nosaukts par dullo, un kur tad nu vēl Veidenbauma depresīvā dzeja), neesam bezcerības mākti, salēkuši Daugavā ar vārdiem: “Nav dzīvot vērts!”

Profesore arī uzskata: “Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas “Kaķīša dzirnavas” vietā, jo tas nav karaļa uzdevums — orientēties uz vājāko un raudošo.” Interesanti, ka pērn grāmatu lasītājiem un LTV raidījuma “Lielā lasīšana” skatītājiem par prieku, bet daudziem, par milzīgu pārsteigumu, gandrīz gadu ilgušajā balsošanas maratonā par uzvarētāju jeb “Nācijas mīļāko grāmatu” tika atzīta Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”. Kāpēc simts gadus pēc pasakas pirmizdevuma vairākiem tūkstošiem lasītāju tā joprojām šķita tautas garu izteicoša? Vai tiešām vaimanu dēļ?

Manuprāt, literatūrai jābūt dažādai. Gan ar nedaudz skumju, gan nedaudz nomācošu, gan pozitīvu noskaņu. Dzīve nav rožu dārzs, bērnam jāsaprot, ka dzīvot var dažādi. Mēs nevaram viņus pasargāt no visa sliktā! Izlasot grāmatu, nav svarīgi, vai varonis nomira, svarīgāk ir saprast mācību, izprast padomu, ļaut dvēselei raudāt un smieties. Runa  jau nav par fizisko stāvokli. Dvēselei un sirdij ir vajadzīgi šādi stāsti, un skolotāju uzdevums palīdzēt ieraudzīt to labo.

Var jau būt pēc profesores raksta kādam tas būs labs  veids, kā attaisnot savu dvēseles trulumu, miesas kārību un nejēdzīgo dzīves ceļa izvēli — sak’, skolā nepareizi saprogrammēja ar obligāto literatūru. Vērtīgāk gan būtu ieklausīties LU pasniedzējas Sigitas Kušneres vārdos: “Vai tomēr nav jautājums nevis par tekstu “gaudulību”, bet par lasītāja, jā, arī skolotāja, interpretācijas “vārgulību”? (..) Ja pietiek prāta, spēka, talanta un gribas, var literatūru, kultūru, empātiju, biznesa prasmes un līdzcietību, matemātiku un fiziku no vecas telefongrāmatas mācīt.  Ja grib, var visu, kas sarežģītāks par 123/abc, pasludināt par “neatbilstošu, nederīgu, nevēlamu, nīkulīgu” vai vienkārši —  muļķim par gudru.”

Rakstā izmantoti citāti no raksta ''Cibiņa vietā jānāk īstiem varoņiem'', kas publicēts  avīzē ''Kas Jauns Avīze'' Nr. 40 (240) 6. oktobris, 2017.

Viedokļi