Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ne asarām, bet pieredzei

Latvieši sevi sauc arī par sērotāju tautu, jo piemiņas dienu, kad valsts karogam piesienam melno sēru lenti, gadā ir daudz. Arī rītdiena. Ikdienas ritumā piemirstas senie notikumi, un dažkārt šī sērošana šķiet kaitinoša, jo ārzemju Valentīni, helovīni, komerciālie Ziemassvētki ir daudz vilinošāki ar savu košumu un jautrību. Dzīvojam vienreiz, un, kad vēl, ja ne tagad ļaut vaļu laimīgām sajūtām, nevis domām par nāvi, šausmām.

Nesenā saruna ar aizkrauklieti Druvvaldu Saulīti personīgi manī atstāja spēcīgas emocijas. Runājām par 1949. gada marta deportācijām. Viņš, padsmitgadīgs  puika, Krievijas klajumos apglabāja četrus savus tuviniekus — vecomāti, māti, tēvu un mazo māsiņu. Neraugoties uz šīm šausmām, šodien Druvvaldā nav ļaunuma, naida pret padomju zvēru rīcību. Mūsdienās, kad Londonā vājprātīgs terorists ar auto sadragā gājējus, pasaule ir sašutusi. Toreiz komunisti šādi un vēl “izsmalcinātāk” izrīkojās ar mums — mūsu vecvecākiem. Mēs klusējām. Cietām. Izturējām. Starp 1949. gada deportētajiem bija liels sieviešu īpatsvars — 58,1%. Kopumā no savām mājām aizveda 2,35% no visām sievietēm un 2,18% no visiem valsts vīriešiem. Tajā pavasarī ceļā lopu vagonos nomira 183 cilvēki, bet izsūtījumā kopumā — 4941 jeb 12% no visiem deportētajiem. 25. martā uz Sibīriju deportēja aptuveni 44 000 cilvēku — ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Pretestība kolektivizācijai bija lauzta mēnesi pēc izvešanas — jau vairāk nekā 70% zemnieku bija iestājušies kolhozos.
Lai arī šos notikumus pieredzējušie ne labprāt runā, skaidrs, ka, līdzīgi kā jautājumā par čekas maisu atvēršanu, runa ir par nodevējiem mūsu vidū. Principā visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem. Lai paglābtu sevi, kaimiņš padomju asinssuņiem pačukstēja par kaimiņu, norādīja uz “kulaku” ar lielāku saimniecību. Fakts no vēstures — Lielvārdes pagastā neizsūtīja nevienu iedzīvotāju. Uzskata, ka tas kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāja Edgara Kauliņa un Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra Kārļa Sebaha sadarbības pamatā. Nosargāja savējos.

Ik gadu pirms 25. marta un 14. jūnija gatavojam materiālu par mūsu tautas piedzīvotajām melnajām dienām. Jāatzīst, nav viegli atrast padomju represijās cietušos cilvēkus, kuri vēlētos piedzīvoto atcerēties un stāstīt. Deportāciju piedzīvojušo paliek aizvien mazāk, un nav tālu laiks, kad šīs vēstures daļas liecinieku mūsu vidū nebūs. Vai līdz ar viņiem vēstures tumšākajos kaktos noslēpsim arī stāstu par mūsu tautas sāpēm? Par nevainīgi nomocītajiem, izpostītajām dzīvēm, sadragātajiem likteņiem mums atgādina un arī turpinās stāstīt melnā lente pie sarkanbaltsarkanā karoga.

Viedokļi